Viņš, pēdējais no elfiem, visvarenākais, auļoja karaspēka priekšgalā, un viņa ticība daudzkāršojās, sastapdama kavalēristu ticību, līdzīgi kā gaismas stars daudzkāršojas, atstarodamies spoguļu spoguļos. Joršs zināja, ka pārējie jūt viņa elpu, tāpat arī viņš juta, kā elpo ikviens no kareivjiem. Joršs zināja, ka pārējie jūt sitamies viņa sirdi, tāpat arī viņš juta, kā sitas ikviena kareivja sirds. Vējš glaudīja zirgiem skaustus, tas nesa šos pieskārienus no viena pie otra, vējš nesa sev līdzi strāvu, nesa līdzi liesmu, kas kausēja kopā visu prātus un spēkus. Jorša zirga Enstrīla prāts tapa vienots ar pārējo jātnieku zirgiem. To pakavi šķieda dubļus, traucoties uz Varilu, to krēpes plandīja kā kaujas karogi.
Joršs izvilka savu zobenu, un tas iemirdzējās. Tā bija noticis jau agrāk. Gan viņa zobens, gan kronis, ko, vadot bēgļus Arstridas aizā, galvā bija uzlikusi Rite, uztvēra gaismu un atdeva to daudz spēcīgāku, daudz spožāku, lai tumsā izklīdušie cīnītāji spētu atrast ceļu un atgūt ticību. Šis zobens un kronis bija radīti, lai no jauna iesveltu drosmi un cerību tiem, kas tās pazaudējuši.
Nu vairs nekas nespētu apturēt Joršu un viņa anniju, atstumto un skrandaiņu pulku, kas bija pārvērties par neuzvaramu karaspēku. Varilai vēl bija jāizcieš pēdējās sāpes, pēdējās šausmas, bet drīz tām pienāks gals, jo pilsētai neapturami tuvojās Daligaras vieglā kavalērija. Joršs atskatījās: Rankstrails, Kapteinis, turējās tikai dažus soļus viņam aiz muguras. Nedaudz iepakaļ, Kapteinim pie labā sāna sekoja viņa tuvākais palīgs. Viņu prāti, viņu sirdis bija viens vesels.
Kuru katru brīdi orku sargkareivji sadzirdēs zirgu soļus uz dambjiem, sadzirdēs saceltos ūdens šļakstus un izziņos trauksmi. Tad jau labāk par savu ierašanos pavēstīt pašiem. Joršs ar domu spēku pielaida uguni karstuma izkaltētajai zālei uz dambjiem, kas ieskāva rīsa laukus: pār uzbērumiem aizskrēja garas un smalkas uguns svēdras, kas atspīdēja ūdeņos. Šīs gaismas līnijas vadīja viņa karaspēku uz aplenkto pilsētu un ļāva skaidrāk saredzēt aizsargbūves, ko ienaidnieki bija uzslējuši, lai pasargātos no maz ticamā daligariešu uzbrukuma.
Milzīgs mēness izlīda no mākoņu aizsega un apgaismoja klajieni. Jātnieku iztraucēti, gaisā pacēlās simtiem gārņu, kam bija laimējies nenonākt uz orku iesmiem, — tie lēni cilāja baltos spārnus, kas vizēja mēness staros. Zirgu pakavi uz katra soļa saskārās ar tikpat strauji zibošajiem atspulgiem ūdenī, uz visām pusēm šķaidot lāses un šļakatas, kas dzirkstīja uguns zeltā un mēnesnīcas saltajā sudrabā. Cilvēku cilts karaspēks steidza atkarot tai pēc tiesas un taisnības piederošo pasauli.
Liesmu svēdru trīsuļojošajā gaismā tapa redzami stāvus zemē sadzītu pāļu žogi, kuru augšmalas vēl robotākas un asākas padarīja tiem piestiprinātie nolauztie šķēpi un salūzušās bultas, — augstās sētas izcēlās pret tumšajām debesīm un zvaigznēm. Pat Joršs ar savām modrajām elfa acīm iepriekš nebija saskatījis nocirstās galvas, kas bija saspraustas uz smailajiem žoga pīķiem, — viņš bija tikai samanījis neskaidru un izplūdušu sāpju auru, ko nebija spējis nošķirt no sāpēm, ko izstaroja agonizējošā pilsēta. Pat viņš iepriekš nebija saredzējis pēdējā kliedzienā sašķiebtās mutes, asinīm pieķepušos matus, kas plīvoja vasaras sākuma nakts vējā.
Tagad viņš ieraudzīja, un līdz ar viņu to ieraudzīja viss karaspēks. Joršs sajuta jaunu šausmu un sāpju vilni. Daudzi starp nogalinātajiem bija pazinuši savu tēvu vai brāļus. Daži te pazina savus dēlus.
Tiem, kuri bija sarūpējuši šo baismo ainu, gribēdami atbaidīt iespējamos Varilas atbalstītājus, nebija ne jausmas, kas ir cilvēku dusmas, cik lielas tās var izaugt un par ko pārvērsties.
Joršs savas armijas jātnieku sāpes sajuta kā uguns zobenu, kas caururba viņu nežēlīgi skaudri, bet tad ciešanas pārtapa niknumā, un niknums plūda no algotņa pie algotņa, pieņemoties spēkā. Valdītājs un Tiesnesis algotņiem bija aizliedzis izmantot kara taures un ragus, pasludinot tos par bezjēdzīgām greznumlietām, tāpēc tagad nakti pāršķēla nevis tauru skaņas, bet gan kavalēristu balsis.
— Tagad! — iekliedzās Rankstrails.
— Tagad!… Tagad!… Tagad! — armija vienā balsī atsaucās.
Kliedziens izskanēja tumsā varens un mežonīgs kā plēsīga zvēra rēciens, tas pārskanēja visu klajieni, pārkāpa pāri liesmām un dūmiem, atbalsojās viņpus ugunsgrēkiem.
— Tagad!
Aplenktajā pilsētā atsaucās taures. Melilots un Pallādijs bija stāstījuši, kādi signāli ir raksturīgi katram no pilsētas lokiem. Joršs ieklausījās, taču nesadzirdēja ne garās un spalgās Vidējā loka ragu skaņas, ne tikpat spalgos, taču īsos un straujos Ārējā loka taum pūtienus — skanēja tikai zemie un garie Citadeles signāli: vienīgi šī pilsētas daļa vēl nebija kritusi un turpināja pretoties.
