Pāļu žogi bija celti pavirši un lielā steigā: orku karavadoņi šīs būves droši vien uzskatījuši par tīru formalitāti, būdami absolūti pārliecināti, ka neviena armija, itin neviens kareivju pulks nemūžam neuzradīsies no pilsētas, kas iesaukta par Dzeloņcūku, lai palīdzētu par Gārni sauktajai pilsētai, kuru jau visdrīzākajā laikā orkiem izdosies vienā mierā un bez jebkādiem traucēkļiem izdeldēt no zemes virsas.
Jorša acis ātri sameklēja vietas, kur spraugas starp pīķiem un mietiem bija pietiekami platas vai kur asās smailes nestiepās tik augstu kā cituviet. Kaut arī pamatu pamatos smaguma spēks nebija pārvarams, uz īsu brīdi tam tomēr varēja turēties pretī. Enstrīls lēca pirmais. Joršs tam palīdzēja un vadīja lēcienu. Tūdaļ sekoja arī pārējie zirgi, un Jorša prāts tos visus atbalstīja, stiprināja un vadīja. Šīs pārmērīgās pūles teju laupīja visus spēkus, taču nogurums tūdaļ pagaisa, to izšķīdināja gan aplenktās pilsētas tauru skaņas, gan drosme, niknums un ticība, ko juta Joršs un visa viņa armija. \
Nākamajā mirklī viņiem pretī nostājās apstulbušu orku pulks. To komandieris bija milzīga auguma. Joršs no grāmatās lasītajām gudrībām izsecināja, kas šis varētu būt viens no Uguns kalnu orkiem, kas mājo vistālākajā izzinātās pasaules austrumu nostūrī. Spalvainu kumšķu un ilkņu rotāto seju daļēji aizsedza no ādas gabaliem un sarūsējušiem dzelzs gabaliem darināta ķivere, kuras priekšdaļa nepārprotami atveidoja vilka purnu, — piederību Uguns kalnu iemītniekiem apliecināja arī pusapaļais vairogs ar asām dzelzs smailēm, kas līdzinājās zvēra nagiem.
Joršs orku nogalināja ar vienu zobena cirtienu.
Nāves sāpes viņu pašu ievainoja gluži kā bulta: to, kā zobena asmens iegriežas ienaidnieka miesā, viņš juta tik skaidri, it kā cirtienu būtu saņēmis pats; viņš juta, kā stājas sirds, kā elpa noslīkst asinīs, dzirdēja, kā gurguļo gaiss, skanot pēdējiem gārdzieniem. Viņam pāri brāzās atmiņas par nogalinātajiem, kuru nocirstās galvas tika spraustas uz mietiem, atmiņas par neķītrajiem smiekliem, kas bija pavadījuši ļaunākos slaktiņus, atmiņas par baudu, ko sagādāja apziņa par savu spēku un vara pār bezpalīdzīgajiem upuriem. Joršs sajuta arī prieku, ko nokautajam orkam bija sagādājusi soļošana vienā ritmā ar pārējiem, jo šādā kopīgā kustībā un tikai šādā kopīgā kustībā bija iespējams noslāpēt un aizmirst apjēgu par paša niecīgumu. Joršs sajuta arī nogalētā atmiņas par vasaras vēja smaržu. Vēl prātam kā straujas dubļainu ūdeņu tērces cauri izskrēja senākas atmiņu ainas: vienmēr noskaitusies māte, rupja, kauslīga, sakumpusi, tā meklē ko ēdamu, bet tai visapkārt ņudz vesels bars noraudājušos un izmisušu sīkaļu; un Joršs saprata, ka ikvienam, kurš pārtop par orku, bērnība nozīmē dubļus un badu, — orki bija nemīlētie bērni, kas radīti vienīgi tāpēc, lai tos varētu izmantot kā rungas un akmeņus, ko triekt pret pārtikušāko, izlaupāmo pasauli.
Arī orki bija domājošas būtnes.
Spalvu kumšķi, ādu gabali un ilkņi bija tikai kara maska, kas aizsedza patieso seju. Orki nebija pekles izvemti izdzimteņi, tie bija personas — cilvēkiem, elfiem vai rūķiem līdzīgas saprātīgas būtnes. Tiem bija atmiņas. Tie izjuta sāpes. Tikko piedzimuši, tie bija raudājuši tikpat izmisīgi kā ikviens jaundzimušais. Tie visi bija iznēsāti siltā mātes klēpi.
Joršs pievaldīja savu zirgu.
Viņš vairs nekādi nespētu raidīt vēl vienu zobena cirtienu.
Viņa karavadoņa karjera bija galā.
Rankstrails viņu apsteidza. Viltotais vajātā un vajātāja stāvoklis bija izjaukts. Kapteinis steidzās atbrīvot savu pilsētu. Viņa zobens nogalēja ikvienu, kas trāpījās viņam ceļā.
Joršs saprata, kāpēc elfu cilts tikai tālā senatnē bija varējusi lepoties ar karavadoņiem, kas uz uzvaru ved arī citas tautas: elfu barbariskuma un nežēlības līmenis bija nokrities tik zemu, ka tie vairs nespēja karot, un drīz izrādījās, ka tas ir par zemu, arī lai vienkārši izdzīvotu. Elfus bija pazudinājusi spēja izjust svešas sāpes. Elfiem būtu vajadzējis apturēt orkus, taču viņiem tas vairs nebija pa spēkam, un cilvēki tāpēc sāka viņus ienīst. Cilvēku cilts bija pārpratuši un pārvērtējusi elfu spējas, nebija apjēguši to vārīgumu un nosprieda, ka tie ir atbildīgi par visu ļauno, kas piemeklējis pasauli. Elfi būtu varējuši cīnīties pret dēmoniem, taču pret orkiem cīnīties nespēja, un vēl jo neiespējamāka bija karošana ar cilvēkiem: ikvienu uzvaru neizturamu un nevēlamu padarīja sakauto sāpes. Jebkas bija labāks par šīm ciešanām. Labāk mirt. Labāk pakļauties un ļaut sevi aizdzrt trimdā vai ieslodzīt. Labāk redzēt, kā paša miesu izdeldē bads, izsūc ērces un saēd naids.
Tāpat kā ugunsgrēks turpina nevaldāmi liesmot arī pēc tam, kad liesmiņa, kas to izraisījusi, jau ir nodzēsta, tā arī cilvēku cilts armija, algotņi, nedz apstājās, nedz nodrebēja, kad sāpes nogruva pār Jorša sirdi.
