Viens no viņiem, sevišķi liela auguma, ar vilka ilkņiem uz vairoga, pamāja ar roku uz Rankstraila pusi un izsmējīgi iesaucās:
— Tu vairāk nekliegt "tagad". Tu vairāk neko nekliegt. Tu klusēt. Tu nākt šurpu, vai es viņus sadedzināt.
Iesmējās arī pārējie orki.
Rankstrails pacēla labo roku, lai apstādinātu savus vīrus. Ar strupu uzsaucienu viņš apturēja arī savu vilku, tad cieši paraudzījās uz tikko runājušo orku, uzlūkoja savažotos gūstekņus uz sārta un vēlreiz paskatījās uz orku.
Nenolaizdams skatienu, viņš nokāpa no sava klepera.
— Kaptein, tas ir veltīgi! Tas ir muļķīgs gājiens!"-— iesaucās viens no viņa kareivjiem, neliela auguma vīrs ar bizēs sapītiem matiem, kura rokām trūka vairāku pirkstu. — Sakapājuši tevi gabalos, viņi tos tik un tā sadedzinās! Nedari tā!
— Nevaru. Trešais no labās puses ir mans brālis, bet meitene līgavas kleitā ir mana māsa, — atbildēja Rankstrails. — Man pirms nāves gan gribētos uzzināt, kā mana māsa ir tikusi uz šī sārta un kāpēc, sasodīts, viņa tā saģērbusies, bet laikam nāksies palikt neziņā. Bet es tā darītu arī tad, ja tur nebūtu manu radinieku. Tur ir sievietes un bērni. Palieciet mierā!
Kapteinis nometa zemē zobenu, atsprādzēja siksnas, kas saturēja uz pleciem viņa krūšu bruņas, un visbeidzot noņēma no galvas bruņucepuri. Viņš palika stāvam nekustīgs, neapbruņots un neaizsargāts un raudzījās uz orkiem, kas stāvēja uz žagaru un malkas grēdas. Divi no tiem pacēla lokus, taču pat nepaguva nospriegot stiegras.
Joršs piecirta papēžus Enstrilam pie sāniem, uzlēca uz grēdas un notrieca strēlniekus.
— Nē! — iekliedzās Rankstrails.
Joršs nokāpa no zirga, iebāza zobenu makstī un iepleta rokas, kā gribēdams apskaut visu pasauli. Orki tuvināja aizdegtās lāpas žagariem. Enstrils ar pakaļkājām raidīja niknu spērienu, un viens no dedzinātājiem nolidoja zemē. Arvien jaunas lāpas krita sārtā, taču liesmas nepieņēmās spēkā — tās tikai lēnīgi ložņāja starp sausajiem žagariem un malkas šķilām gluži kā tārpi pa sapuvušas zivs iekšām. Eļļa neuzliesmoja. Liesmu savaldīšana Joršam sagādāja neizsakāmas mocības: uguns, kas nededzināja sārtu, tagad liesmoja viņa galvā. Kuru katru brīdi viņš bezspēkā sabruks: vairs nebija atlicis daudz laika. Joršs dzirdēja, ka viņam aiz muguras ar jaunu sparu atsākas cīņa. Viņš bija apstādinājis orku ugunis, bet ne jau to zobenu asmeņus.
Kreiso roku viņš joprojām turēja pastieptu ieplestiem pirkstiem, lai valdītu pār liesmām, bet ar labo izvilka savu zobenu un ar atlikušajiem spēkiem trieca to pret tuvākā gūstekņa važām, kas tūdaļ sabirza kā trausls stikls. Atbrīvotā bija jauna sieviete līgavas tērpā, viņai pār plecu dīvainā kārtā bija šaujamloks. Joršs pamāja viņai ar galvu, norādīdams vispirms uz savu zobenu, tad uz pārējiem gūstekņiem, un meitene acumirklī saprata. Viņa izņēma zobenu no Jorša drebošās rokas un pārcirta važas, kas saistīja nākamo gūstekni — vecu vīru, kura seja bija noplūdusi asinīm, jo kāds bija izklaidējies, izraustīdams viņam bārdu. Efeju rakstiem rotātais zobens mežonīgi iedzirkstījās. Piepeši Joršam priekšā nostājās orks: milzonīgs, atbaidošs, — viens tā acs dobulis bija tukšs kā melna ala starp zvīņām, ādu lēveriem un nagiem, kas klāja tā seju, padarot to līdzīgu nez kādam jūras dzīļu briemonim. Orku sargāja iegarens, aprūsējušiem dzelkšņiem rotāts vairogs, bet viņš nepaguva pacelt pret Joršu savu smago cirvi, jo Kapteinis Rankstrails jau bija paguvis atkal satvert savu zobenu. Orka galva tika nošķelta no pleciem ar vienu vienīgu cirtienu. Joršs sajuta prieku, ar kādu šis briesmonis būtu viņu nogalinājis, sajuta nežēlību, kādā tas savu lāpu bija iemetis sārtā, sajuta laimi, ko tas būtu izbaudījis, redzot, kā liesmas plaiksnās zem dzīviem ķermeņiem. Bet tad atkal uzmācās orka bērnības ainas: žultaina, kauslīga un izmisusi māte, kas reiz, gribēdama viņu sodīt par nočieptu burkāna gabalu, ar smagu akmeni bija sadragājusi viņam vienas rokas pirkstus. Joršs redzēja noskrandušus, sīkus radījumus, kas, pamesti gluži vieni, brida pa dubļiem ledainā lietū. Viņš dzirdēja ilgu un žēlabainu raudāšanu, ko neviens nekad nebija mierinājis un nemierinās un ko pārtrauca tika skaļākie pērkona grandieni. Orki, itin visi orki bija nemīlēti bērni, ienīsti bērni, laisti pasaulē vienīgi tāpēc, lai tos varētu padarīt par nežēlīgām kara mašīnām, kas sūtāmas sirojumos, un bezgalīgās sāpes, kas viņus piepildīja kopš pašas dzimšanas, pārvērās prātam neaptveramā vardarbībā un naidā.
Arī Rankstrails ar savu āvu ņēmās cirst pušu gūstekņu ķēdes, bet, kur tās nepadevās, nogāza sārtā iedzītos stabus. Starp sagūstītajiem bija arī jauna māte ar zīdaini, kurš par spīti visam bija spējis aizmigt, taču tagad cirvja cirtieni bērnu pamodināja, un atskanēja izmisīgas raudas. Sārtam piesteidzās pusducis Rankstraila vīru un palīdzēja atbrīvotajiem norāpties no grēdas.
