Joršs vēl spēja noturēt rokas ieplestas, taču kājas viņu vairs neturēja. Viņš nokrita ceļos. Kad arī vispēdējais no gūstekņiem bija nogādāts drošībā, Daligaras Kapteinis satvēra Joršu aiz tunikas, pacēla gluži kā lupatu vīkšķi un nosvieda lejā, tai pašā mirklī arī pats nolēkdams dubļos. Viņi abi aizripoja pa zemi.
Jorša skatiens aptumšojās. Viņa galvā pārgurums sakusa kopā ar mirušo sāpēm, ar šausmām, ko nāves mirklī bija izjutuši tie, kuru galvas noripoja no pleciem, ar zīdaiņa raudām, ar mokošām un neskaidrām svešu atmiņu ainām. Varilas ugunsgrēku ugunis viņpus ziedošajiem mandeļkokiem satumsa un aizmiglojās. Rankstrails atkal sagrāba Joršu aiz drānām un nostatīja stāvus, atbalstīdams pret koka stumbru, pret vienu no nedaudzajiem, kas bija atlikuši šajā dārzā.
Ar savām pamatīgajām plaukstām Kapteinis notrauca viņam no sejas matus un dubļus. Algotņu ekipējums nekad nebija izcēlies ar sevišķu smalkumu, un arī Kapteinis nevalkāja cimdus: ieročus viņš allaž turēja kailās rokās, un viņa plaukstas bija cietas un tulznainas. Joršs mēģināja izvairīties no to pieskārieniem.
— Tu esi ievainots? — asi noprasīja Rankstrails. — Slims?
— Es esmu noguris, — vārgā balsī apmulsis atbildēja Joršs.
Viņš drebēja. Un uzlūkoja Kapteini. Šī bija pirmā reize, kad viņi stāvēja aci pret aci.
Pienāca meitene līgavas kleitā un, viegli palocījusi galvu, atdeva viņam zobenu. Rokturis bija tā notriepts ar kvēpiem, ka efeju zaru raksts gandrīz nebija samanāms, toties asmens mirdzēja tā, kā nebija mirdzējis nekad agrāk.
Starp risa lauku rietumu malu un uzbērumiem ar vējdzirnavām, virs sava varenā pakalna, mandeļkoku ieskauta un liesmu vainagota, skatieniem bija atklājusies Varila. «•
Šai pašā mirklī vajāšana bija beigusies un bija sākusies cīņa. Kapteinis pārstāja būt dzinējsuns, kas vajā upuri, un no jauna kļuva par kareivi, kas steidzas atbrīvot savu tautu un savu zemi.
Valdītāja un Tiesneša pavēle notvert elfu bija pārvērtusies par tālām un blāvām atmiņām un tagad šķita esam neprātīga un muļķīga iedoma, kaut arī viņš pats bija mēģinājis šo rīkojumu izpildīt.
Rankstrails nebija zaudējis savu patību, bet vienlaikus jutās vienots ar elfu, kurš auļoja vējā viņam pa priekšu, — viņš juta tā mieru un paļāvību, kas nebija mazāk spēcīgi par viņa paša niknumu un izmisumu. Rankstrails juta, kā sejā triecas vējš — tas pats, kas skāra arī Joršu un pārējos jātniekus. Šķita, viņi visi tagad ir viens veselums.
Pirmo reizi, kopš Rankstrails baudīja apšaubāmo godu būt Ērces saimniekam, viņš juta, ka viņa kleperis auļo vējā un kā vējš. Tā soļus nekavēja pat dubļi un ūdens. Vecā, lēnīgā ķēve gluži vai lidoja. Par citiem pulka zirgiem Rankstrails vēl varētu šaubīties, taču Ērci viņš pazina labāk par labu un skaidri zināja, ka, pat bēgot no izbadušu vilku bara, tā nespētu paskriet tik ātri.
Visu kavalērijas zirgu soļus uz priekšu nesa jaunā elfa burvestības.
Kad algotņu bijušais upuris, pārtapis karavadonī, bija aizdedzinājis zāles svēdras un gaismas bija diezgan, lai varētu jāt pa uzbērumiem, Rankstrails saprata, kāpēc visi vienmēr bija ienīduši elfus: ļaudis tos apskauda un baidījās no tiem, šīs jūtas, pat atsevišķi ņemtas, bija pietiekami stipras, lai derētu par ieganstu nogalināšanai, bet skaudības un baiļu sajaukums bija vēl spēcīgāks.
Rankstrails apjēdza, kāpēc bija dzimis naids, kas elfiem bija nesis nāvi. Taču viņš nespēja saprast, kā gan cilvēki spējuši šo cilti iznīcināt: ja tai piederīgie kaut nedaudz līdzinājušies elfam, kas tagad auļoja viņam pa priekšu, ciltij būtu bijis jābūt neuzvaramai.
Tad Rankstrails aizmirsa visu, izņemot savas vecās ķēves straujos soļus, kas, ņirbinādami atspīdumus ūdenī, dipēja vienā ritmā ar elfa brīnišķīgā auļotāja soļiem. Rankstraila kleperis lidoja vējā, pārvarēja orku būvēto pāļu žogu, un tā spēks līdzinājās apņēmībai un drosmei, kas bija piepildījusi viņa dvēseli, un sākās Varilas atbrīvošana.
Jaunais elfs atbrīvoja ceļu, stādamies pretī pirmajam orku pulkam un nogalēdams to komandieri, taču tad viņš negaidot atteicās no vadības, mazliet pievaldīja zirgu, atvēlēdams Rankstrailam uzdevumu un godu būt Varilas atbrīvotājam. Šai mirklī Rankstrails zvērēja, ka elfs būs viņa vadonis, ka tikai viņš, vienīgi viņš būs noteicējs pār Rankstraila dzīvību un zobenu, protams, ja vien Rankstrailam izdosies sagādāt ieroci, kas būtu šī apzīmējuma cienīgs.
Kad meitene līgavas tērpā bija atdevusi viņam zobenu, Joršs atkal saļima dubļos, velti pūlēdamies atgūt elpu un spēkus. Redze bija aizmiglojusies. Kā sapnī viņš redzēja, ka viņus aplenc pulks orku. Rankstrails vēl nebija paguvis pagriezties pret tiem un atsākt cīņu, kad tuvāko no orkiem notrieca bulta: meitene līgavas drānās bija norāvusi no pleca loku, paķērusi nogalētā vienacainā orka bultu maku un iesaistījusies cīņā.
