Rankstrails atkal kāva orkus citu pēc cita, bet tagad viņš, par laimi, galvas vairs neskaldīja un savus pretiniekus vienkārši nodūra, un sāpju viļņi Joršu vairs nesasniedza.
Piepeši mežonīgi rēcieni skaļumā pārspēja ieroču šķindu un sārta liesmu rūkoņu — tie atplūda no augšienes, no trešā un visaugstākā pilsētas nocietinājumu mūra, kuru vēl nebija apņēmušas liesmas un kurš vēl nebija pilnībā kritis orku rokās. Arī uz mūra sienas bija gūstā saņemti varilieši, un orkiem nevajadzēja kraut sārtu: pietika nelaimīgos nogrūst no sienas tieši ugunsgrēku liesmās. Gūstekņi bija pieauguši vīri, gandrīz visi tērpušies bruņās, — acīmredzot tie bija Varilas armijas kareivji, kas neapdomīgi bija padevušies dzīvi un tagad par savu kļūdu dārgi samaksās. Sagūstītie virs galvas kopā sasietām rokām karājās garā virtenē: zem auklām, kas saistīja plaukstu locītavas, bija izvērts baļķis, kura gals karājās tukšumā un no kura orki tos tagad pa vienam vien bakstīja nost.
Joršs sakoda zobus, lai saņemtu spēkus. Viņš pieslējās kājās un piespieda skatienu nopurināt miglu. Viņš satvēra loku un bultu un notrieca orku, kurš stāvēja vistuvāk gūstekņu virtenei. Šautra izskrēja cauri orka rīklei, un Joršam atkal bija jāsajūt, kā elpa nosmok asinīs, kā sirds apstājas, kā prātu gluži kā dubļu jūra pārpludina neķītras un tumšas atmiņas. Joršs jaudāja vēlreiz nospriegot stiegru un ar nākamo bultu pārcirst virvi, kas saistīja divus baļķa galam vistuvākos gūstekņus, tad viņš atkal, ar muguru atspiedies pret koka stumbru, noslīdēja zemē ledainiem sviedriem noplūdušu pieri.
Viens no atbrīvotajiem gūstekņiem tūdaļ paķēra nošautā orka zobenu un metās cīņā ar pārējiem.
Otrs steidzās atsvabināt savus biedrus, un cīņa uz nocietinājumiem atsākās ar jaunu sparu. Siena bija šaura, orki bija spiesti pa vienam stāties pretī variliešiem, kuri drīz guva pārspēku.
— Tā šaut nav iespējams. Tas nav cilvēka spēkos! — apstulbusi teica jaunā līgava.
— Viņš arī nemaz nav cilvēks, — paskaidroja Rankstrails. — Viņš ir elfs.
— Elfs?
— Elfs, — apstiprināja Rankstrails.
— Viņš ir mūsu gūsteknis! Mēs viņu esam dabūjuši rokā! — priecīgi iesaucās virsnieks, kas allaž turējās blakus Rankstrailam. — Viņš ir gūsteknis! Kaptein, mums tas ir izdevies! Mēs pie reizes esam viņu sagūstījuši!
— Viņš nav gūsteknis, Lizentrail, — sava karabiedra sajūsmu nodzēsa Rankstrails. — Viņš ir mūsu vadonis. Viņš mūs vada uzbrukumā orkiem, bet mēs viiiam sekojam.
— Kaptein, tu joko, vai? Viņš taču ir elfs! Tu tak neiedomājies, ka mēs klausīsim elfa pavēlēm?
— Tad jau labāk nosprāgt uz līdzenas vietas, — kāds noteica, bet Kapteinis neatskatījās, lai noskaidrotu, kurš bijis runātājs.
— Nākamo, kurš pavērs muti tādām muļķībām, es noduršu pats ar savu zobenu! Lai es vairs nedzirdētu jūs, kraupainais suņu bars! — viņš uzbrēca saviem vīriem pilnā rīklē, un viņa rīkle patiešām bija skaļa. Kapteiņa balss pacēlās pāri ugunsgrēkiem un pārspēja Varilas tauru pūtienus. — Lai neviens pat domās neuzdrošinātos apšaubīt manas pavēles, citādi es jūs saberzīšu putekļos! Nelieciet man nožēlot, ka neesmu jūs nobendējis jau agrāk, un nelieciet man atkārtot, ko es domāju par jums un tām sievietēm, kas velti izšķiedušas savu dzīvi, lai jūs dzemdētu!
Vīri pieklusa. Neviens neuzdrošināsies neko iebilst. Neviens neuzdrošināsies neko darīt bez viņa pavēles. Kapteinis nomierinājās. Viņa balss atmaiga.
— Mēs klausījām elfa pavēlēm un tāpēc tagad ne tikai neesam sakapāti gabalos, bet arī esam uzvarējuši kaujā, kurā uzvarēt nemaz nebija iespējams, esam sakāvuši karaspēku, kuru sakaut nemaz nebija iespējams. Tāpēc mēs arī turpmāk klausīsim elfa pavēlēm! Tiklīdz man izdosies viņu piesliet kājās.
Joršs bija saļimis zemē. Lai arī no liesmojošā sārta plūda neizturama karstuma viļņi, viņš atkal drebēja pie visām miesām. Viņu plosīja paša nogalināto orku atmiņas: viņš redzēja katru, pat vissenāko mirkli, kas tajās bija saglabājies. Joršs saprata, kāpēc katrs orks atsevišķi bija vienīgi to lielā karaspēka daļa: apziņu par savu vienreizību var apgūt tikai no savas mātes un tikai tad, ja tā pati ar tādu ir apveltīta. Orki bija verdzeņu bērni un nepazina brīvību, tie nebija brīvi arī no nežēlības:
Rankstrails acīmredzot nolēma likt Joršu mierā un pievērsās savai māsai.
— Sasodīts, ko tu te ārā dari? Kāpēc tu neesi iekšpusē aiz mūriem? Un kāda velna pēc tev mugurā ir šī kleita? — viņš pārskaities prasīja.
Kaut arī negantās dusmās kūsājošais Kapteinis izskatījās drausmīgi un kareivji, viņu uzlūkojot, burtiski sastinga, uz viņa māsu šis niknums nekādu iespaidu neatstāja.
— Mūs sagūstīja mūru iekšpusē, — viņa pavisam mierīgi atbildēja, kad bija apsēdusies zemē un papildinājusi asiņu un sodrēju traipus uz kleitas arī ar dubļu pleķiem.
