Viņa bija smalka, slaida meitene, kas itin nemaz nelīdzinājās druknajam milzīgā auguma brālim, kaut arī zināmu radniecību varēja samanīt, redzot, cik bezbailīgi un izaicinoši viņa tur augstu paceltu galvu un cik tieši raugās acīs savam sarunbiedram. Viņas tumšbrūnie mati bija sapīti divās bizēs un apvīti vainagā ap galvu. Meitene atspieda pakausi pret koka stumbru, lai uz mirkli atvilktu elpu un varētu turpināt stāstījumu, kaut arī viņas nogurums droši vien bija neizmērojams kā apvārsnis dienā bez mākoņiem. Viņas lūpas bija izkaltušas un sasprēgājušas. Brālis pasniedza viņai savu ūdens blašķi un, padzirdījis māsu, deva dzert arī pārējiem atbrīvotajiem.
— Orki pilsētā iekļuva pa lielajām arkām, kas savieno visus trīs nocietinājumu gredzenus, — nedaudz atguvusies, meitene turpināja. — Viņi tika līdz vecajai pilsētas daļai, kur mēs visi bijām patvērušies, un aizdedzināja Ārējo loku. Mūs viņi sagūstīja šorīt no rīta un izveda ārpus mūriem, iekams liesmas vēl nebija iznīcinājušas kāpnes un Ārējā un Vidējā lokā vēl bija iespējams pārvietoties. Citadele šobrīd ir pilnīgi izolēta. Tur uz mūriem gan ir orki, taču pats pilsētas kodols vēl pretojas.
— Kā gan iespējams, ka Varila krita? Kāpēc netika .atvērti aizsprosti? Un kāpēc Varilas karaspēks orku uzbrukumu neatspieda? Tā taču bija iespaidīga armija! Visskaistākā armija pasaulē!
— Skaisti jau viņi bija, — atbildēja meitene. — Bet viņus visus apkāva nepilnas dienas laikā. Pēc tam pilsētu sargāt varējām vairs tikai mēs, atlikušie: sievietes, bērni un ievainotie. Kāds mūs bija pārdevis orkiem. Viņu avangards ieradās naktī, viņi uzbruka kā vilki: vispirms ieņēma dzirnavas un nogalināja kareivjus, kas stāvēja sardzē pie aizsprostiem, — tie nepaguva applūdināt klajieni. Orkiem bija kartes, un viņi labi zināja, kas darāms. Pēc tam viņi aplenca pilsētu. Kavalērija mēģināja aplenkumu salauzt. Taču viņu spēki bija galā jau pēc pirmās sadursmes. Nelaime tā, ka skaisti viņi bija ar savām sudraba un zelta kniedēm, taču cīnīties gan viņiem nekad agrāk nebija gadījies. Tas bija karaspēks, kas piemērots tikai parādēm un turnīriem. Ierindā viņi stājās atkarībā no dzimtu dižciltības pakāpes un senuma. Līdzās siram Erktoram, kurš komandēja kavalēriju, nostājās arī sirs Gaimirs, kurš bija viņa pirmās pakāpes brālēns un komandēja vieglo kājnieku pulku. Kājniekiem būtu bijis jāstāv aiz jātniekiem, taču seno tradīciju dēļ daļa no tiem atradās tieši pa vidu kavalērijai un kļuva par vājo vietu — tieši pret šo punktu orki vērsa savu uzbrukumu, pārrāva ierindu un sašķēla mūsu kavalēriju uz pusēm. Orku spiedienu lieliski būtu varējuši atvairīt āvinieki — tie būtu varējuši stāvēt kā nesalaužama siena un pasargāt pārējos, taču āvinieki bija nostādīti pašā karaspēka aizmugurē, jo to komandieris nāca no ģimenes, kura tikai salīdzinoši nesen bija iemantojusi dižciltību, un tāpēc neviens no senāko dzimtu dižcilšiem nevēlējās, lai viņš stājas tiem līdzās pirmajās rindās. Savukārt princis Ēriks, sira Erktora dēls, ar saviem strēlniekiem nemaz netika iekļauts šai karaspēkā. Tēvs viņu padzina, un ne jau tikai tāpēc, ka princis bija iebildis, ka karaspēka izkārtojums saskaņā ar dzimtu un ģerboņu senumu uzskatāms par pašnāvību. Sirs Erktors un pārējie paziņoja, ka loki un bultas esot… pagaidi, kā viņi teica… neeleganti ieroči. Tādi esot piemēroti tikai laupītājiem un malumedniekiem, ar tādiem varot medīt tikai mežakuiļus. Bultu varot raidīt jebkurš lupatlasis, turklāt no liela attāluma — vienādi laupot dzīvību gan viscēlākajam no bruņiniekiem, gan parastam āviniekam — un tas neesot eleganti. Dižciltis pavada pusi mūža, lai iemācītos veikli rīkoties ar zobenu sava mūža izšķirošajā kaujā, taču no visas mākas beigās nav nekāda labuma, jo kāds viņam ietriec kaklā bultu no trīsdesmit pēdu attāluma, un arī tas nav eleganti. Tad jau labāk karu zaudēt —
