— Es zinu, ka tev ir taisnība, — viņš turpināja, — bet visļaunākais ir tas, ka es to zināju jau tonakt. Es nolēmu kļūt par algotni tikai tāpēc, ka man vajadzēja naudu. Es nedomāju, ka pārdodu savu zobenu un ka tas reizēm var nozīmēt arī savas dvēseles pārdošanu. Tonakt mēs nezinājām, ko darīt. Mums bija pateikts, ka jūs esat visbīstamākie ienaidnieki. Bija dota pavēle jūs visus iznīcināt, un, ja šī pavēle netiktu pildīta, bojā būtu jāiet maniem vīriem. Taču ienaidnieku vietā ieraudzīju bērnus, daudz bērnu, meiteni ar kroni galvā, ubagus, skrandaiņus, sirmus večus… Mēs nezinājām, ko iesākt. Mēs nogalinājām pūķi un apgalvojām, ka jūs visus ir nospiedusi lavīna… Mums tas šķita labs risinājums… Jūs neviens vairs nevajāja, jo bijām viņiem iestāstījuši, ka visi esat pagalam. Tu nesaproti: uz spēles nebija likta tikai manu karavīru dzīvība. Bija piedraudēts nogalināt arī viņu brāļus, māsas un vecākus, un arī sievas un bērnus, jo dažiem tādi ir par spīti visiem aizliegumiem, — saproti, bija piedraudēts nogalināt visus algotņu tuviniekus, kas dzīvo Daligaras grāfistē, visus, ko Tiesnesis varētu dabūt rokā. Mums vajadzēja izglābt savu daligariešu ģimenes…
— Kaptein, — viņu pārtrauca Joršs, un viņa balsī vairs nebija niknuma, — tieši tāpēc, ka pat jūsu kareivju ģimenes tika saņemtas par ķīlniekiem, jums vajadzētu saprast… Kaptein! Jūs cīnāties briesmoņa labā.
Šķita, Kapteinis uz mirkli paliek bez elpas.
— Zinu, — viņš beidzot atbildēja. — Es to zinu jau desmit gadu, un desmit gadi ir pārāk ilgs laiks. Taču orki ir ļaunāki par briesmoni, kura labā es karoju, un kā gan citādi es varētu stāties viņiem pretī, ja es necīnītos par Daligaru?
Vilks klusi iesmilkstējās, piespieda purnu Kapteiņa plaukstai un saņēma glāstu.
Rankstrails un Joršs raudzījās viens otram acīs.
Joršam bija krietni jāsavaldās, lai neatmaigtu pret šo cilvēku — pret Erbrova slepkavu.
Tas, kurš uzņemas atbildību par pasauli, nekad nav pelnījis nicinājumu. Kapteinis bija kļūdījies, varbūt to varētu nosaukt par traģisku kļūdu, varbūt viņš vienkārši bija izvēlējies mazāko ļaunumu… varbūt daudz svarīgākas bija novērstās ciešanas, jo daudzus gadus viņš bijis vienīgais aizstāvis daudziem izmisušajiem…
Joršs atcerējās, ka Tumšajos kalnos apslēptajā bibliotēkā, kur bija sakopota liela daļa no dzīvo būtņu zināšanām un atmiņām, glabājās arī sira Ardvina pašrocīgi sarakstīts dzīvesstāsts, — tagad Joršs vēroja Kapteini un saskatījā viņā arvien lielāku līdzību ar leģendāro orku uzvarētāju. Tas būtu vēl viens iemesls, lai pret Kapteini izturētos iecietīgi.
— Labi, —Joršs ierunājās jau vēlīgāk, — redzu, ka esat noskaņots pārdomāt agrākos nodarījumus. Taču vai jūs varētu būt tik laipns un turpmāk neuzrunāt mani tā, it kā es būtu jūsu suns vai zirgs?
Kapteinis apstulba. Viņa acis urbās Jorša sejā, taču tajās labu brīdi neatspīdēja izpratnes gaisma. Beidzot Kapteinis saprata.
— Tu… tas ir… jūs. Es… Jūs. Atvainojiet, paradums. Tā es runāju ar saviem vīriem… protams, jums taisnība… tas ir paradums, taču jums ir taisnība: jūs zināt sava tēva vārdu un neesat ne no raktuvēm virszemē iznācis rūķis, ne nāvinieks, kurš pēdējā brīdī paglābts no bendes rokām…
Joršs viņu pārtrauca.
