— Nezinu, tiešām nezinu, bet viņi neapstāsies, iekams nebūs dabūjuši jūs rokā. Tagad dodieties prom, atgriezieties pie savējiem. Aizsargājiet viņus. Te ar visu tiksim galā mēs paši. Paldies jums, ka mēs uzvarējām.
Kapteinis pagriezās un pavēlēja, lai viens no viņa vīriem atved Jorša zirgu. Enstrīls nekur tālu nebija aizklīdis un starp mandeļkokiem mierīgi plūca zāli.
Joršs atkal uzlūkoja Kapteini.
— Kaptein, — viņš rāmā balsī teica, — pastāv leģenda, ka elfi protot lasīt cilvēku domas, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc elfus ienīst. Es nespēju lasīt domas, taču es sajūtu emocijas, ja tās ir ļoti spēcīgas, es spēju sajust bailes. Un tai naktī, kad mēs aizbēgām un manu brāli pūķi nogalināja, pie aizas stāvēja divi karaspēki: viens bija jūsējais, bet bija vēl otrs, nostājies jums aiz muguras. Otrais karaspēks bija daudz lielāks par jūsējo, un to veidoja mirdzošās bruņās tērpti bruņinieki ļoti skaistos zirgos. Un varu jums apgalvot, ka šie otrie bija pārbijušies… Bailes bija tik spēcīgas, ka tās teju vai varēja saost kā asu smaku…
— Tie baidījās no jums? — jautāja Rankstrails. — No pūķa?
— Nē, no jums. Jūsu karaspēks spēj iedvest bailes. Šonakt es jūs redzēju cīnāmies. Jūs esat nesalīdzināmi spēcīgāki par citiem. Un pilnīgi noteikti jums nespētu pretoties tie skaitā un bruņojumā pārākie bruņinieki, kuri stāvēja jums aiz muguras pie Arstridas aizas. Es to zinu, jo viņiem bija hail. Kaptein, tas, kuram ir pietiekami daudz spēka, lai netaisnības novērstu, bet kurš šo spēku tomēr nelieto, pats kļūst par šīm netaisnībām līdzatbildīgs. Es jums nepiedošu pēdējā pūķa nāvi, jo tonakt neviens jūs nevarēja piespiest pildīt pavēles, jo tonakt nebija neviena, kas būtu stiprāks par jums. Jūsu kļūda un apkaunojums ir tas, ka pats to neapjēdzāt. Neatkārtojiet šo kļūdu.
Viņi aizvien raudzījās viens otram acīs. Kapteinis juta, ka viņa izbrīns un nožēla ir spēcīgāki par dusmām un aizvainojumu.
— Tagad es došos glābt savu ģimeni un savus ļaudis, — piebilda Joršs. — Mazā meitene ar kroni galvā, kā jūs viņu nosaucāt, vairs nav maza meitene un jau pirms trim gadiem kļuva par manu sievu. Nevaru pieļaut, ka viņai un manai mīļotajai meitai draudētu briesmas. Neko baismīgāku es nespēju iedomāties. Palieciet sveiks, Kaptein.
Atvadījies viņš sēdās mugurā Enstrīlam.
— Jūs nedrīkstat jāt projām viens. Orku bandas var būt visā klajienē. Viņi jūs sakapās gabalos.
— Kā? — jautāja Joršs, mazliet augstprātīgi pasmaidot. — Es spēju aizdedzināt zāli, novirzīt sāņus bultas un ar domu spēku nokaitēt ikviena ieroča rokturi.
Kapteinis brīdi raudzījās uz viņu, tad pamāja un, viegli paklanoties, atvadījās.
Joršs devās projām naktī.
Viņš bija uzvarējis.
Viņš bija izmisis.
Cik vien ātri iespējams, vajadzēja atgriezties pie savējiem.
Jādams prom, viņš vēl saklausīja Kapteiņa balsi:
— Ja jums kādreiz vajadzēs palīdzību, paļaujieties uz manu zobenu.
Kapteinis to bija teicis klusām, bet, par spīti zirga pakavu dipoņai un ugunsgrēku rūkoņai, Joršs šos vārdus saklausīja, un uz mirkli viņam ienāca prātā doma, ka varbūt toreiz pie Arstridas aizas Rankstrails bijis ar mieru atteikties no vieglās kavalērijas Kapteiņa titula un kļūt par notiesāto, kas liek galvu zem bendes cirvja, taču neizdarīja to vienīgi tāpēc, lai orku plosītās zemes nezaudētu vienīgos kareivjus, kas spēja tās aizstāvēt.
Viņš nedrīkstēja Kapteini apsūdzēt noziedzīgā neizdarībā, nedrīkstēja pārmest, ka tas nav uzbrucis Daligaras oficiālajai kavalērijai un nav pārņēmis varu grāfistē, atņemdams troni trakajam, kas tur valda joprojām.
Kapteinis bija tikai algotnis. Viņa vīri bija braši kareivji, taču tik un tā viņi bija tikai sabiedrības atstumtie, no spaidu darbiem, cietuma un bendes paglābti nelaimes putni, no raktuvēm izvilkti rūķi, kopš bērnības pie nicinājuma pieradušie, kas nekad nav pazinuši savu tēvu. Ja pret pastāvošo varu būtu mēģinājis sacelties aristokrātijai nepiederīgs cilvēks, pastāvēja pārlieku augsts risks, ka izceltos vienīgi briesmīgs un postošs pilsoņu karš, kas vēl vairāk novājinātu cilvēku cilti brīdī, kad orku varza jau ir pavisam tuvu.
Algotņu vadonis nebija ne gļēvulis, ne ļaundaris.
Erbrova ziedošanās visus bija izglābusi. Pūķis bija izglābis gan Joršu, gan Kapteini, gan bēgļus, gan algotņus, kuri pirmajiem bija ļāvuši izbēgt.
t
Kad viņa vīri cits citam sāka čukstēt vārdu elfs, liekot tam bīstamam un ļauni skanošam lodāt gluži tāpat, kā ar eļļu piesūcinātajā sārtā bija lodājušas uguns liesmiņas, Rankstrails uzrēca tiem baiļu raisītā brutalitātē, briesmu radītā niknumā.
