Redzot Ēriku, Rankstrails atcerējās, ka bija iepazinis tā māti: tolaik, kad Rankstrails bija pavisam mazs, dižkundze viņam bija uzdāvinājusi podiņu medus. Ērika piedzimšana tika gaidīta tai pašā laikā, kad viņu mājās gaidīja piedzimstam Liesmu. Jaunais dižciltīgais strēlnieks pēc skata ļoti līdzinājās savai mātei: tāds pats bija gan gaišais smaids, gan līksmās acis.
— Kungi, — princis Ēriks ierunājās, — nododiet Daligaras Valdītājam un Tiesnesim mūsu pateicības vārdus, jo viņš mūs ir glābis, sūtīdams palīgā jūs. Daži no mums — un par nožēlošanu un lielu kaunu arī es — jau uzdrošinājās apšaubīt mūsu sabiedrotā labo gribu…
— Mūs nesūtīja Valdītājs un Tiesnesis, — drūmi atbildēja Kapteinis. Sie vārdi nenāca viegli, jo patlaban viņš dižciltim atzinās, ka nav pakļāvies augstākstāvošas personas pavēlēm. īsu mirkli Rankstrailu bija pārņēmis kārdinājums noklusēt patiesību, taču uzticība Joršam, nesen iemantota un granīteieta, to nepieļāva. — Jūsu šaubas jūs nekādi neapkauno, jo Valdītājs un Tiesnesis patiesi nav devis nevienu pavēli, kuras mērķis būtu sniegt jums palīdzību. Daligaras valdnieks pat negrasījās sūtīt jums palīgus. Mūs cīņā vadīja un glābiņu jums nesa pēdējais no diženajiem elfu karavadoņiem. Bez viņa mēs nebūtu uzzinājuši, ka Varila ir aplenkta, jo šī ziņa no mums tika slēpta, un bez viņa mēs nebūtu spējuši izlauzties cauri orku līnijām. Mūsu zirgu pakavi būtu iestiguši rīsa lauku dubļos, bet mūsu ieročus neasus būtu padarījis kauns par nodevību.
Kapteiņa vārdiem sekoja apstulbuma pilns klusums.
— Mēs nemīlam elfus, Kaptein. Vai jums patiesi nešķiet apkaunojoši atzīties, ka esat pildījis pavēles, ko devis viens no viņiem? — ledaini noprasīja prinča brālēns, slaika auguma jauns gaišmatis.
Kapteinis viņu uzlūkoja. Šis jauneklis stipri atgādināja Arniolu: tā pati augstprātība, tā pati muļķība. Taču Kapteinim pat uz visīsāko mirkli neradās vēlēšanās nodurt skatienu un samierināties ar padevīga un noskranduša algotņa lomu: viņš bija zvērējis uzticību Joršam, un šis zvērests viņam rādīja ceļu tikpat skaidri kā efejrakstiem rotātā zobena zaigojošais asmens.
— Apkaunojoši, nožēlojami, nepiedienīgi un nepiedodami ir nesaprast, kuram pienākas pateicība par to, ka mūsu dzīvība un mūsu zeme ir glābtas. Ierakstiet elfa vārdu savos pergamenta rituļos, iekaliet to akmens mūros un atcerieties to mūžīgi mūžos, jo bez viņa no šīs pilsētas būtu atlikuši vien dubļi, pelni un sagruvušas arkas, krāsmatas un drupas, kur klīstu vien saimniekus zaudējušas cūkas un suņi grauztu apdegušus līķus.
Rankstrails dzirdēja, kā viņam aiz muguras klusu kunkstienu apspiež Lizentrails, un ar acs kaktiņu samanīja, ka Liesma piešauj mutei priekšā plaukstu, lai apvaldītu līdzīgu vaidu. Kapteinis pats apzinājās, ka patlaban saka vārdus, kādus viņš, algotnis, kura mājas ir starp Ārējā loka būdelēm, aristokrātu klātbūtnē nedrīkstētu pat domāt, taču, līdzīgi kā aizstāvēdams Lizentrailu, viņš bija uzdrošinājies sparoties pretī Arniolam, tā Jorša labā viņš bija gatavs stāties pretī kaut pašiem pekles dēmoniem vai debesu dieviem.
Ar asu rokas mājienu princis apklusināja savu brālēnu, kurš grasījās ko iebilst, un pateicās Kapteinim, ka tas ieradies glābt pilsētu.
Ērika vārdos itin nekas neliecināja par nicinājumu vai augstprātību. Viņš bija aizkustināts un pat necentās to slēpt. Līdz pat saulrieta stundai un vēl kādu laiku pēc tās varilieši bija domājuši, ka pienākusi viņu pēdējā nakts; taču Kapteinis uzdāvinājis viņiem jaunu rītausmu, un, ja viņam to paveikt izdevies ar elfa palīdzību, tad pilsētnieku pateicība vienlīdz tiks abiem.
