— Atvainojiet, kungs, ka uzdrošinos nostādīt sev i .pamācītāja lomā, taču neviens šai pasaulē nav pelnījis no mums saņemt tādu uzrunu, kas ar skaidrām un nepārprotamām vārdu zīmēm neapliecinātu mūsu vispatiesāko cieņu, — vienīgais izņēmums var būt pavisam mazi bērni, mūsu brāļi un māsas, kā arī vistuvākie draugi. Jo sevišķi pieklājīgu un godpilnu uzrunu pienākas lietot tajos gadījumos, kad uzrunājamais nejūtas šāda pagodinājuma cienīgs. Ikviens ir tas, kādu sevi iedomājas esam, un, tā kā nav viegli uzzināt savu būtību, tad bieži cilvēks pats par sevi daudz ko izsecina no citu skatieniem un tā, kā tiek uzrunāts. Ne jau necilā izcelsme, traģēdijas, kas cita citai sekojušas jau kopš dzimšanas, vai drausmīgās zīmes, ko miesā iededzinājis bende, padara jūsu kareivjiem nesasniedzamu cēlu un cienīgu dzīvi, kas tiem pienāktos, — to panāk vārdi, ar kādiem pie viņiem vēršas, vārdi, kurus viņi ir gatavi izdzirdēt un attiecināt uz sevi. Visi rūķi ir cēlušies no seniem un vareniem zemes dzīļu kungiem, un, kaut arī tagad tie ir iedzīti postā un verdzībā, viņi tik un tā ir dižciltīgu dzimtu mantinieki. Bet ikkatrs cilvēks ir cēlies no vīrieša un sievietes, kuri ar dievu vēlību ir savienojušies mīlestībā vai naidā, maigumā vai nežēlībā, un tāpēc arī visi cilvēki ir svēti un godājami. Tie, kuri nezina sava tēva vārdu, varētu būt arī kāda ķēniņa vai pat dieva bērni. Pastāv seni nostāsti, kas vēsta, ka ikreiz, kad Tas, kurš radījis pasauli un dzīvību, vēlēsies runāt, viņš savu ziņu uzticēs kādam bērnam bez tēva, jo tie, kuriem tēva nav, ir pašas dzīves bērni. Runājiet ar skrandaiņiem un noziedzniekiem tikpat laipni, kā jūs runātu ar ķēniņiem, un pasaule pati spēs atgūt taisnīgumu, un nebūs vajadzības izcīnīt to, lejot asinis. Vārdi spēj būt svarīgāki par lietām, ko tie apzīmē, turklāt vārdi it visu spēj pārvērst. Es saprotu, ka jūs savus vīrus tik nikni apsaucāt, baidīdamies, ka manai dzīvībai varētu draudēt briesmas, taču neizturieties pret saviem kareivjiem kā pret ļaundariem vai gļēvuļiem, un viņi par tādiem nekad nekļūs.
Joršs pacēla skatienu pret Varilu. Rankstraila vecākajam virsniekam acīmredzot bija izdevies panākt, lai tiek atvērts viens no aizsprostiem, un ūdens līmenis, strauji kāpdams, gluži kā šļāciens no milzu spaiņa pamazām nodzēsa ugunsgrēkus pilsētas ārējā daļā. Pret mēnesi augšup cēlās varenas dūmu grīstes. Joršs jutās kā uz pusēm pāršķelts. Viņš nevarēja neienīst Erbrova slepkavu, taču nespēja ienīst Kapteini. Tas bija neizturami. Joršs gribēja drīzāk tikt projām. Viņš gribēja atgriezties mājās.
— Vai jūsu kareivju piederīgie joprojām ir Tiesneša gūstekņi? — viņš noraizējies jautāja.
Kapteinis papurināja galvu. Viņa sejā pazibēja kas līdzīgs smaida ēnai.
— Viņi ir drošībā. Mums šais gados laika bija diezgan.
— Visi?
— Visi.
Smaida atblāzma no Kapteiņa sejas nozuda, un skatienā parādījās drūmas bažas.
— Es apturēšu orkus, — Rankstrails solīja. — Es viņus apturēšu un iznīcināšu. Es ietriekšu orkus atpakaļ viņu nešķīstajās zemēs, visus līdz pēdīgam. Es viņus satriekšu. Sakapāšu gabalos. Manī nebūs žēlastības. Nekad.
— Nē, — teica Joršs.
— Nē?
— Redziet, viņi — es domāju, orki, — arī ir personas. Līdzīgi kā cilvēki, rūķi vai elfi.
Rankstrails ilgi raudzījās uz Joršu, tad viņa skatiens pameta jaunā elfa seju un aizklīda līdz orku būvētajiem nožogojumiem un mietos saspraustajām galvām.
— To nav viegli izskaidrot, bet es domāju, ka ikviena orka nežēlība ir izskaidrojama ar tā mātes nožēlojamo likteni. Orku pasaulē māte ir tikai līdzeklis, rīks, kuru kareivis izmanto, lai radītu jaunu kareivi. Sāpes, ko jūt mātes, pārvēršas viņu bērnu nežēlībā.
Joršs aprāvās. Kapteiņa skatiens bija neizpratnes pilns. Visa šī runāšana bija pilnīgi bezjēdzīga. Vienīgais, ko Kapteinis spēja, bija iedzīt orkus atpakaļ to dzimtajās zemēs — arī tas būtu liels varoņdarbs.
Kapteinis norija kamolu, iepleta rokas un teica:
— Es cīnīšos par jums un miršu par jums, kad vien jūs to no manis prasīsiet… — viņš nopietni apsolīja.
— Paldies, nav un nebūs vajadzīgs, — atteica Joršs. — Man nav nodoma karot. Pietiks, ja jūs turpināsiet savu karu, bet es varēšu mierīgi atgriezties mājās.
— Tomēr jūs jau esat ierauti karā, visi, — teica Kapteinis. — Gan jūs pats, gan jūsu ļaudis ir briesmās. Mēs teicām, ka jūs visi esat gājuši bojā zem lavīnas, taču tagad viņi zina, ka tā nav taisnība. Jūs atgriezāties, lai izglābtu pilsētu. Jūs izglābāt manus ļaudis, taču pakļāvāt briesmām savējos. Ierazdamies izglābt mūs no orkiem, jūs Tiesnesim atklājāt, ka esat dzīvs. Kāds glums un atbaidošs tips jūs nosūdzēja…
— Morons?
Joršs bija satriekts, iznīcināts. Iepriekš viņam nebija ienācis prātā, ka viņš iegrūž briesmās Riti un savu meitiņu. Viņa naivums, lai neteiktu stulbums, bija tik bezdibenīgs, ka šī doma nebija viņu apciemojusi.
— Morons ir pastāstījis par plaukstošu ciematu… viņi ieradīsies jūs iznīcināt…
— Bet kāpēc? Mēs viņiem nekad neesam nodarījuši neko ļaunu… Mēs tikai aizbēgām…'
