Reiz pie Arstridas aizas viņš jau bija zaudējis kontroli pār savu armiju — toreiz, kad pēdējais no pūķu cilts bija piepildījis mēnesnīcas piestarotās debesis ar savu brīnišķīgo lidojumu; Rankstrails negribēja, lai kas līdzīgs atkārtojas vēlreiz. Naids pret elfiem bija spēcīgs, iesakņojies paaudžu paaudzēs. Tikko ļaunīgi atskanēja elfa vārds, vīri aizmirsa, ka vēl nesen ir jājuši kopā ar elfu pāri klajienei un jutuši sejā vienu un to pašu vēju. Bruņotu ļaužu pulkā naids varēja uzliesmot kuru katru brīdi — tas varēja izplatīties zibens ātrumā un piepeši uzsprāgt — nekontrolējams, neaprēķināms, nežēlīgs, nāvējošs. Tikai pavisam neliela daļa kareivju, tie, kas turējās pirmajās rindās, bija redzējuši, kas īsti notika pie sārta, un Rankstrails nebija pārliecināts, vai pat viņi redzēto ir sapratuši. Bailes, ka viņa vīri varētu nodarīt ko ļaunu elfu princim brīdī, kad tas šķita zaudējis spēkus, bija pamatotas.
Redzot elfu dodamies projām nakts tumsā, Rankstrails atvieglojumā uzelpoja.
Viņš zināja, ka tas varēs palīdzēt saviem ļaudīm un būs pietiekami tālu no algotņu āvām.
Kapteinis atgriezās pie Varilas sienām. Viņš pavēlēja, lai Lizentrails pusi vīru atstāj patrulēt ārpus pilsētas. Tikko pavēle bija izrunāta, viņš attapās un atkārtoja to vēlreiz, šoreiz pievienodams vārdu kungs un uzrunādams Lizentrailu uz jūs — pieklājības formā, kurā līdz šim bija vērsies tikai pie augstākstāvošajiem, pat ja tie bija apveltīti ar bezdiberūgu gļēvulību, nežēlību un muļķību kā Arniols.
Kaprālis uzlūkoja viņu izbrīnīts un sāpināts, un Rankstrails dzirdēja, ka promejot tas pārējiem sarūgtināts paskaidro, ka šāda izrunāšanās esot elfa burvestību sekas. Uzvarēt jau viņi esot uzvarējuši, taču viņu Kapteinis gan kļuvis tāds kā prātā salauzies.
Rankstrails iejāja pilsētā pa daļēji sadegušajiem Ārējā loka vārtiem. Ūdens ugunsgrēkus te bija nodzēsis un izveidojis biezu, pelnu pilnu dubļu kārtu. Vidējā loka vārti bija sadeguši pavisam. Toties Citadeles vārti joprojām turējās. Kapteiņa priekšā tie atvērās, un viņš iegāja senajā pilsētas kodolā, skanot urravām un piesmakušiem pueka saucieniem. Atskanēja Citadeles ragu pūtieni.
Varilas regulārā karaspēka kavalērija un kājnieki līdz pēdīgam vīram bija izkauti vienā vienīgā rītā, tomēr pilsēta nebija palikusi bez bruņotiem vīriem. Vēl bija atlikuši prinča Ērika strēlnieki, kā arī nocietinājumu mūru sargi. Tieši viņi tagad atvēra vārtus un ar gavilēm uzņēma savus glābējus. Augšā uz mūra gredzena, kas apjoza Citadeli, citi strēlnieki un arī karaspēkam nepiederīgi ļaudis ar improvizētiem ieročiem rokās vajāja pēdējos orkus, kurus pašu izraisītā uguns plosīšanās bija ieslodzījusi pie pilsētas serdes, kas tagad tiem kļuva par nāvējošām lamatām.
Rankstrails pazina lielu daļu ļaužu, kuri cīnījās, āvu vietā izmantojot kapļus, bet zobenu vietā — garākos virtuves tuteņus: tie bija vīri un sievas no Šķeltā kalna apkaimes. Viņi nāca no vistālākās Piemales. Tie bija ļaudis, kurus Rankstrails bija izvedis drošībā, atkāpjoties orku pārspēka priekšā, tie bija ļaudis, kuriem viņš bija iemācījis cīnīties. Un viņi to bija iemācījuši arī citiem. Par to varēja pateikties viņiem, ka nedaudzie prinča Ērika strēlnieki bija spējuši nosargāt Citadeli. Tagad viņi pazina un sveica savu Kapteini. Viņi steidzās to apskaut un no prieka raudāja.
Kapteinim un viņa vīriem zem kājām tika mesti ziedi — patiesībā tās gan bija apkaltušas un nokvēpušas lavandas vārpiņas, taču citu ziedu pilsētā vairs nebija, un katrā ziņā nekad agrāk algotņus ar ziediem neviens nebija sagaidījis.
Viens no pēdējiem Citadelē vēl palikušajiem orkiem metās virsū Rankstrailam, taču īpaši tuvu netika, jo Liesma ar savu loku izrādījās veiklāka un Kapteini izglāba. Divi aristokrāti asinīm un sodrējiem notraipītām zelta zlmotnēm, piesteigusies palīgā mazliet par vēlu, uzgavilēja viņai. Apbrīnas izsaucieniem pievienojās arī nelielais pie vārtiem sanākušo ļaužu pūlis, un Liesma pietvīka. Taču viņa nepasmaidīja, un māsas izteiksme Rankstrailam uz mirkli atsauca atmiņā tēva seju. Nogalināšana Liesmai nesagādāja tādas mocības, kādas pat tikai domas par vardarbību sagādāja tēvam, taču viņa nespēja pasmaidīt pat brīdī, kad šāviens nesis uzvaru.
Abi dižcilši stādījās priekšā kā princis Ēriks, Erktora, orku nogalētā pilsētas valdnieka un karavadoņa dēls, un viņa pirmās pakāpes brālēns Paolks.
Arī Rankstrails minēja savu vārdu, iepazīstināja ar savu māsu Liesmu un par godu Joršam nosauca Lizentrailu par kungu un kvalificēja kā vecāko virsnieku. Princis Ēriks atbildēja, vieglītēm paklanoties. Lizentrails ilgi skatījās uz princi tik apjucis, ka vismaz šoreiz nespēja izdvest ne vārda, un Kapteinis atklāja, ka šī savādā iepazīšanās ceremonija ir radījusi simetriju starp viņa armiju un dižcilšu karaspēku. Atšķirības nebija izdzēstas, taču attālumi bija sarukuši.
