Joršs iegrima Erbrovas acu izmisušajā zilgmē. Viņš zināja: tie, kuri iziet cauri ciešanu ēnai un šķērso nāves tumsu tā kā viņa meita, kas tagad būs spiesta noskatīties sava tēva agonijā, vai nu sabrūk vai kļūst diženi.
Joršs atcerējās Erīnijas. Viņš tām bija teicis, ka tās gaida bezgalīgas pļavas zem neizmērojamām debesīm, — viņām ierodoties, pļavas saplaukšot ziedos un zvaigznes iemirdzēšoties spilgtāk. Viņš bija teicis, ka starp zvaigznēm tās iemācīšoties lidot. Tagad, kad līdz paša nāvei bija atlicis pussolis, Joršs zināja, ka viss teiktais ir patiesība.
Šīs ainas izveidojās viņa prātā un nesa līdzi mierinājumu. Viņš redzēja, ka izmisums pamet meitas acis. Arī viņas prātā zem neizmērojamām debesīm izpletās bezgalīgu pļavu zaļums. īsu brīdi Erbrova pat pasmaidīja.
Joršs nebaidījās, un arī Erbrova vairs nebaidījās.
Tagad viņš varēja doties prom.
Tika dota pavēle šaut.
Joršs sajuta svelošas sāpes plecā. Un apjēdza, ka Enstrīls varētu nobīties, mesties auļos un aiznest viņu drošībā, pametot Erbrovu bendes rokās. Nenolaizdams skatienu no meitas acīm, Joršs nokāpa no zirga. Viņš vēl spēja noturēties kājās. Uz mirkli uzmācās kārdinājums nomirt tūlīt, pašam apstādināt savu sirdi un izvairīties no nākamo bultu iecirstajām sāpēm. Viņš taču bija elfs un to spēja. No nemirstības viņš bija atteicies, taču nebija zaudējis iespēju pasteidzināt savu nāvi, pašam izvēloties piemērotāko brīdi. Viņš padzina šo kārdinājumu. Ne jau tikai tāpēc, lai nerādītu nelāgu priekšzīmi Erbrovai, kurai bija jāsaprot, ka dzīve, lai arī kāda tā būtu, bija tik vērtīga, ka velti nedrīkstēja zaudēt nevienu tās daļiņu, arī pēdējās sāpes ne. Viņš nāves kārdinājumu padzina arī tāpēc, ka negribēja atteikties ne no viena brīža, kurā vēl varēja uzlūkot savu bērnu.
Joršs vairs nejuta baiļu, tikai skumjas. Viņa meitiņa izaugs bez viņa. Rite dzīvos bez viņa. Otrais bērniņš piedzims bez viņa. Skatiens aizmiglojās, šķita, viņš raugās caur plīvuru, un Joršs izbrīnīts atklāja, ka viņa acīs ir sariesušās asaras. Pirmajā mirklī viņš apjuka, bet tad nopriecājās, ka savā kāzu dienā ir apēdis to pusi gliemenes, jo tagad vismaz varēja raudāt tā, kā raud cilvēki.
Tētis ne mirkli nenovērsa no viņas acis. Erbrova tedzēja bezgalīgas pļavas zem neizmērojamām debesīm. Viņa vairs nejuta baiļu. Palika vien skumjas, milzīgas un neizmērojamas kā redzētās pļavas un debesis.
Viņa vairs nekad nepiespiedīs galvu tētim pie pleca. Viņa vairs nekad nedzirdēs tēta balsi dziedam šūpuļdziesmiņas vai stāstām pasakas, lai viņa varētu ieslīdēt sapņos, nebaidīdamās no briesmoņiem, kuri mājo ēnās, kad atnāk nakts un tumsa, un kurus spēj saskatīt tikai mazi bērni. Viņa vairs nekad no rītiem nesajutīs tēta smaržu mammas matu cirtās.
Erbrovai būtu gribējies raudāt, taču mamma bija pateikusi, ka raudāt nedrīkst. Galvenais no sliktajiem cilvēkiem atkal deva pavēli, un šoreiz bultu raidīja karavīrs, kurš stāvēja tieši blakus barvedim un kuram pie ķiveres bija daudzkrāsains spalvu pušķis. Bulta ietriecās tētim tieši sirdī, un Erbrova sajuta viņa drausmīgās sāpes. Vēlēšanās raudāt kļuva krampjaina, neizturama. Jastrins, kaut arī bija krietni vecāks, klusi šņukstēja. Erbrova no visas sirds vēlējās, kaut arī viņa drīkstētu raudāt.
Tētis pakrita zemē un palika tur nekustīgi guļam. Viņa asinis izplūda un pārvērtās par dubļiem.
Erbrova pagriezās pret vīrieti, kurš viņu turēja rokās, un ieskatījās tam acīs, kas bija saredzamas pa spraugu melnajā ādas maskā, tad viņa norādīja uz savu mammu. Šajā cilvēkā bija sevišķi daudz tumsas, taču lūgumu viņš saprata. Pagāja kāds mirklis, līdz viņš pieņēma lēmumu, — galu galā viņš paraustīja plecus, paklausīja un piegāja tuvāk Ritei. Tagad Erbrova vismaz bija viņai cieši blakus.
— Tūlīt kaut kas notiks, — mamma nočukstēja. — Viņi to nezina, taču tavam tētim ir visvisādas spējas. Tūlīt kaut kas notiks…
Erbrova zināja, ka tā nav taisnība, ka itin nekas nenotiks. Viņas iekšienē, tur, kur agrāk bija mājojis tētis, tagad bija vien melns un ledains caurums.
Pasaule kļuva zaļa.
Vīri joprojām smējās. Jastrins joprojām šņukstēja: Mamma joprojām stāvēja nekustīgi un skatījās uz zemē gulošo tēti.
Pasaule bija kļuvusi zaļa, un neviens nebija to pamanījis. Tikai viņa.
Tas bija brīnišķīgi skaists zaļums ar zeltainiem līčloču rakstiem, kuriem cauri staroja saules gaisma.
Bezgalīgas pļavas zem neizmērojamām debesīm.
Divi spārni, zaļi kā pļavas, milzīgi kā debesis…
Kāds ar zaļiem spārniem bija atlidojis pēc viņas tēta, un tētis vairs nebija viens.
Nu tai vietā, kur pirms mirkļa bija vīdējis melns, ledains caurums, bija jaušama savāda pavasara vēja, puķu un jūras ūdens klātbūtne.
Tāda sajūta pārņem tos, kas jāj uz pūķa.
Zemē pie Enstrīla kājām, kur gulēja viņas tētis, saplauka sīkas puķītes. To bija daudz kā zvaigžņu debesīs. Tās bija baltas puķītes ar sīkām ziedlapiņām un dzeltenu podziņu pašā vidū. Beidzot Erbrova atcerējās, kā tās sauc: margrietiņas.
— Nē aua, — viņa klusi teica mammai.
