Rite jāja tālāk. Tāpat kā pārējiem viņai bija plecusoma ar duci pudeļu un standarts, kura audums piesūcināts ar uzliesmojošo šķidrumu. Vienu no pudelēm viņa trieca pret kazu aploku, taču netrāpīja, un tā nokrita zemē nesaplīsusi. Rite mēģināja vēlreiz. Nu viņai no rokām izslīdēja lāpa. Rite klusi nolamājās. Par spīti dzērumam orki modās no miega, cēlās un tvēra pēc ieročiem, lai viņus apstādinātu. Otrā pudele ar troksni sašķīda pret kazu aploka akmeņiem, un bruņiniekam, kas jāja aiz Rites, izdevās aizdedzināt tās izlijušo saturu. Šai mirklī dienvidu krastā atskanēja apdullinošs dārdiens: vismaz viens no plostiem, kā cerēts, bija uzsprādzis. Mazās kazas pārbiedētas metās bēgt, spnikdamas prom tumsā un dūmos. Visapkārt skanēja klaigas, un nu tām pievienojās arī šausmu pilni kazu blējieni.
Nu raizes sagādāja uguns. Liesmu ielokā paliks ieslodzīti ne tikai orki, bet arī Daligaras jātnieki.
Rite redzēja, kā trīs no viņas bruņiniekiem pielaiž uguni laivu grēdai.
Apšļakstītas ar parfīmu, ģērētās ādas laiviņas uzliegmoja kā izkaltušas lapas. Orki bija zaudējuši svarīgu ieroci — varēja uzskatīt, ka Daligara ir glābta.
Vienu no laivu aizdedzinātajiem notrieca vesels spiets bultu, bet diviem pārējiem izdevās aizaujot.
Rite pazina nogalināto bruņinieku: tas bija kluss gara auguma jauneklis. Viņa atcerējās puiša tumšās acis, kuras vairs nekad neko neredzēs. Līdz pat šim brīdim puisis viņas prātā bija tikai viens no bandiniekiem uz šaha galdiņa — viena no figūrām, viens no sešiem bruņiniekiem, kam jādodas uzbrukumā. Brīdī, kad nogalinātais izvēlās no segliem, bandinieks atkal pārvērtās par cilvēku — par garo puisi ar tumšajām acīm un vasarraibumiem. Daligarā viņam noteikti bija tēvs un māte, varbūt arī sievai vai līgava, varbūt arī mazi bērni, pie kuriem viņš vairs nekad neatgriezīsies. Rite juta, kā atdzimst bailes un šausmas. Viņa no visas sirds vēlējās būt citur — kopā ar Erbrovu patvērusies drošībā aiz pilsētas mūriem, taču jau nākamajā mirklī doma par Erbrovu atdeva spēkus, un bailes pārtapa niknumā. Tie, kuri gaidīja mājās jauno bruņinieku, zinās, ka viņš kritis, lai apliecinātu saviem tuviniekiem mīlestību.
Rite iedomājās Joršu un no jauna zvērēja, ka viņa bērni dzīvos, pat ja viņai tāpēc līdz pat mūža galam būs jāvada cīņās karaspēki. Viņa atkal nocietināja savu dvēseli.
Viņai vajadzēja paļauties uz saviem pieciem atlikušajiem bruņiniekiem, kuriem bija tiesības uz tādu vadoni, kas tic uzvarai. Es cīnos, izmantojot to, kas man ir, un tikai lai uzvarētu. Jo vairāk šos vārdus atkārtoja, jo patiesāki tie kļuva.
Orku apmetnēs skanēja arvien skaļāki kliedzieni. Uguns, ko Rite bija nolēmusi izmantot kā teorētisku un stratēģisku ieroci, tagad dega pavisam reālām liesmām, kas svilināja un postīja pa īstam. Kāds no orkiem noteikti nespēs paglābties no liesmām. Rite prātoja, vai orki patiešām dzimst no dubļiem, kā ļaudis mēdza stāstīt, vai arī tie tomēr iznēsāti mātes klēpī, — un viņu atkal sagrāba šausmas, taču viņa atsauca prātā savas meitas seju, un virsroku ņēma vēlēšanās būt divu dzīvu bērnu mātei. Ja Erbrovu varētu glābt, vienīgi sadedzinot visus orkus, kas nostātos Ritei ceļā, viņa to darītu.
Viņa auļoja tālāk. Enstrīls skrēja kā vējš. Ziemeļu krastā nevienam orkam zirga nebija un neviens nejaudāja dzīties pakaļ Daligaras jātniekiem. Ķēniņiene, auļodama savu bruņinieku priekšgalā, sasniedza seno koka tiltu, kas stiepās pāri upei jūdzi uz rietumiem no pilsētas. Gan Rite, gan pārējie no visa spēka trieca savas plecu somas pret tilta spraišļiem, kas tūdaļ noplūda ar liesmas mīlošo šķidrumu. Rite pacēla skatienu un aplūkoja šīs izjādes panākumus: vēja uzpūstas, nevaldāmas liesmas postīja ziemeļkrastā ierīkotās orku nometnes un visu, kas gadījās tām ceļā.
Viņa ar saviem bruņiniekiem nekādi nespēs izjāt cauri zvērojošām ugunsgrēku liesmām, lai atgrieztos pie Ziemeļu vārtiem, — vajadzēja jāt vien uz priekšu, šķērsojot tiltu, kuru arī jau bija pārņēmušas ugunis, un mēģināt atgriezties pilsētā pa dienvidpuses vārtiem. Bet dienvidu krastā bija apmetusies orku kavalērija. Tie bija biedējoši spēcīgi cīnītāji, turklāt lieliski jātnieki. Taču nebija laika kavēties ilgākās pārdomās. Tilts jau liesmoja, kad viņa auļoja tam pāri, un viņai sekoja pārējie bruņinieki, kuri atritināja savus karogus, ko lāpu liesmas un vējš pārvērta garās uguns mēlēs. Tilts bija apgaismots spoži kā saulainā dienā un atklāja skatieniem savus koši krāsotos bareljefus. Te bija atveidotas sira Ardvina uzvaras: ievainoti orki, nogalēti orki, bēgoši orki; te bija redzamas arī mātes, kas apskauj no kara pārnākušus dēlus, un tīrumi, kas atkal briedina ražu. Pats karavadonis nebija attēlots nevienā ainā. Tas Riti apbēdināja: viņa priecātos ieraudzīt senlaiku ķēniņa seju, taču arī bez kokā griezto tēlu palīdzības viņas prātā atkal atausa vīzijas tēls.
