Rankstrails pat aptuveni nebija apjautis, cik lielas briesmas bija draudējušas Joršam. Viņš pārsteidzīgi bija nospriedis, ka elfs ir neuzvarams, un nebija raizējies par tā drošību. Varbūt, pat dzīvojot līdz pašam laika galam, Rankstrails sev tā arī nespēs piedot to, ka nebija pratis novērst elfa nāvi.
Tagad cilvēku pasaule bija zaudējusi vienīgo karavadoni, kas būtu spējis to glābt un vadīt pretuzbrukumā. Cilvēki kā kraupainu suni bija nošāvuši to, kurš būtu varējis aizvadīt viņus līdz uzvarai.
Līdzās elfam Rankstrails bija pavadījis pavisam īsu laiku, taču ar to bija pieticis, lai viņš nolemtu tam zvērēt absolūtu uzticību. Kad Austra atnesa elfa nāves ziņu, Rankstrails zvērēja, ka par katru cenu sargās tā sievu un bērnus.
Viņš ne mirkli nešaubījās: cīnītāja, kura bezbailīgi metās pretī orku okeānam, lai glābtu nāvei nolemtos bērnus, pati būdama uz grūtām kājām un viegli ievainojama, nevarēja būt neviena cita — tā noteikti bija pēdējā elfa dzīvesbiedre un pēdējā diženā Daligaras ķēniņa mantiniece.
Zobenu un kroni viņš pirmajā brīdī nesaskatīja, toties saskatīja drosmi.
Dedzīgi steidzoties viņai palīgā, Rankstraila prātā nebija citu domu.
Tikai tad, kad ķēniņiene Ragana viņam pie rīkles pielika tā paša zobena smailgalu, kas bija zibsnījis, atbrīvojot Varilu, Rankstrails apjēdza, ka ir pieļāvis kārtējo kļūdu: viņš nebija iedomājies, ka ķēniņienes acīs ir tikai pūķa slepkava un — kas vēl ļaunāk — Tiesneša kalps.
Brīdī, kad zobena smaile viegli iedūrās pakaklē, Rankstrailu pārņēma bailes. Uz Daligaru atvestie vīri viņam bija sekojuši, jo to uzticība bija absolūta un nesatricināma. Viņa karaspēka uzvedīgākā un piedienīgākā puse, Varilā dzimušie vīri, kam pilsētā bija kāds radinieks vai pat īsta ģimene, bija palikuši cīnīties prinča Ērika pakļautībā. Savukārt tiem, kuri bija devušies Rankstrailam līdzi uz Daligaru, dzimtenes nebija nemaz vai arī to nebija vēlams saukt vārdā. Tie bija vīri bez dzīvesstāsta un vīri, kuru dzīvesstāstu nedrīkstēja atklāt nevienam. Viņi bija pabiras, nolādētie, atstumtie, izraidītie. Starp vīriem, ko Kapteinis bija atvedis uz Daligaru, nebija neviena, kas nebūtu paguvis iepazīt bendi vai cietumu, — vienīgais izņēmums bija cirvjiem bruņoto rūķu pulks, kurus iestāšanās algotņos bija paglābusi no spaidu darbiem raktuvēs. Un tos jau nevienā cietumā pat neņemtu pretī, lai neapgānītu kameras.
Šo smalko un galanto kungu bandu kopā saturēja vienīgi naids pret orkiem un uzticība viņam, Kapteinim.
Ja ķēniņiene Ragana viņu nogalinās, Rankstraila vīri to sakapās sīkos gabaliņos. Joršs jau bija pagalam, nemaz nerunājot par pūķi, un nu pār Rankstrailu gulsies arī vaina par elfa sievas nāvi. Bet tad, kad gabaliņos būs sakapāta ķēniņiene, viņi tikpat sīkos gabalos sakapās arī Austru, kura galu galā ir nīstamā Tiesneša meita, kuru nu turēs aizdomās, ka viņas lūgums pēc palīdzības bijis tikai viltīgs paņēmiens, kā algotņus iemānīt nāvējošās lamatās.
Rankstrailam izdevās ar rokas mājienu apstādināt visus, kas metās viņam palīgā. Par laimi, arī Lizentrails bija spējis laikus apvaldīt vilku, un tas nebija pieklupis ķēniņienei pie rīkles. Austra bija nokāpusi no zirga un steidzās šurp.
— Kundze, — viņš ierunājās mierīgā balsī, — mani sauc Rankstrails, un es esmu Daligaras algotņu Kapteinis. Es zinu, kas esat jūs. Jūsu vīram es zvērēju, ka mans zobens turpmāk kalpos tikai viņam, un tagad es savu zobenu esmu atgādājis pie jums, lai visiem spēkiem sargātu jūs un jūsu bērnus. Ja uzskatāt, ka par pēdējā pūķa nogalināšanu mani jāsoda, laupot man dzīvību, es zvēru, ka ļaušu jums to paņemt, taču tikai ne tagad: dariet to, kad aplenkums būs beidzies.
Lizentrails bija nobālējis. Viņš krampjaini norija siekalas un, joprojām turēdams vilku aiz skausta, panācās dažus soļus tuvāk.
— To pūķi patiesībā… — viņš nedroši ierunājās.
— Klusu! — viņu skarbi apsauca Rankstrails.
— Jūs pazināt Joršu? Jūs pazināt manu vīru? — jautāja ķēniņiene Ragana. Zobena spiediens pret Rankstraila kaklu mazliet atslāba.
— Mēs kopā jājām. Mēs kopā atbrīvojām Varilas pilsētu, ko bija aplenkuši orki… Viņš… Es… Mums bija dota pavēle viņu sagūstīt, — turpināja Kapteinis. Zobens atkal piespiedās ciešāk. Rankstraila karaspēka rindās spēkā pieņēmās nikna purpināšana, kas kuru katru brīdi varēja pārvērsties rēcienā. — Mums bija pavēlēts viņu sagūstīt un nogādāt pie Tiesneša. Mēs nezinājām, ka Varila ir aplenkta, Tiesnesis to no mums slēpa, taču jūsu vīram bija zināms, kādas mokas cieš Varilas pilsēta, un viņš mūs vadīja to atbrīvot. Viņš no vajātā kļuva par mūsu vadoni… mēs… kopā…
— Kopā ar jums? Ar Erbrova slepkavu? — sarkastiski jautāja ķēniņiene. Spiediens pret kaklu bija kļuvis tikko jūtams.
— Toreiz, kad pūķis nomira, mēs izglābām jūs… — bikli izstostīja Lizentrails, vēlreiz mēģinādams iesaistīties sarunā.
