— Interesanti, — noteica valdniece. — Patiešām interesanti. Žēl vienīgi, ka viņu stingrais uzvedības kodekss, kas liedz sievieti nokaut ar zobenu, par apkaunojumu neatzīst sievietes nošaušanu ar loku.
— Nu, tu jau zini, es gribēju teikt, jūs taču zināt, mana kundze, ka visu šai pasaulē nevar vēlēties, — nopietni un domīgi atteica puika. — Un vai zināt, kas orkam šķiet vēl ļaunāk un briesmīgāk nekā cīnīties ar sievieti? Vēl šausmīgāk nekā tik uzvarētam? Briesmīgāk ir, ja viņam nocērt galvu! Kaut vai pēc nāves. Karavīrs, kuram nocirsta galva, vairs nevar cienījamā izskatā klejot pa Mirušo valstību. Tieši tāpēc viņiem tik ļoti patīk spraust uz pīķiem nokauto cilvēku galvas — tā viņi tos ir ne tikai nogalinājuši, bet arī sapostījuši tiem mūžīgo pēcnāves dzīvošanu.
— Paga, paskaidro man kārtīgi, — teica Rite. — Orki uzskata, ka tas, kurš visu mūžu ir slepkavojis, kropļojis un cirtis galvas, tomēr laimīgi nonāk Mirušo valstībā, ja vien viņam pašam galva joprojām ir uz pleciem?
— Tieši tā.
— Un kā viņi iztēlojas savu Mirušo valstību?
Jastrins nenoteikti pamāja.
— Nu, tur atliku likām ir pieejams viss, ka viņiem paticis šajā dzīvē. Ja vien orks vienmēr ir cīnījies drosmīgi kopā ar citiem orkiem un ja vien viņam arī pēc nāves galva nav noripojusi no pleciem. Orkam labāk patiktu sadegt dzīvam vai izlaist gam no spīdzināšanas nekā mierīgi nomirt savā gultā, zinot, ka pēc nāves viņa līķim nocirtīs galvu. Patiesi!
Ķēniņiene palocīja galvu un devās uz laukuma pretējo pusi, kur līdzās akai bija noguldīti abi ievainotie kareivji. Nospriedis, ka valdniece jau ir pietiekami tālu un viņu vairs nedzird, Lizentrails atkal ierunājās.
— Viņa bija elfa sieva? — viņš jautāja. — Tad jau viņa ir ragana.
Vairāki vīri bija pienākuši tuvāk, gribēdami saprast, kas īsti notiek.
Rankstrails piekrītoši pamāja un, raudzīdamies uz Riti, vēlreiz nodomāja: ja šai pasaulē kādu var nosaukt par dzimušu karavadoni, tad tā ir viņa.
— Ja ir tāda sieva, tad laikam ne no kā nevajag baidīties. Kaptein, pastāsti, kā to elfu nobendēja? Tas droši vien nemaz nebija viegli. Viņa sieva viena pati var stāties pretī veselam karaspēkam.
— Viņi sagūstīja elfa meitu, pavisam mazu meitenīti. Viņam vajadzēja ļaut sevi nogalināt, jo citādi viņi būtu nogalinājuši meiteni, — paskaidroja Kapteinis.
— Tas nu gan ir cūcīgi. Patiešām cūcīgi. Un kā tu, Kaptein, to uzzināji? Tev pastāstīja Tiesneša meita? Bet, kad es tev saku, tas elfs nemaz nav beigts, viņš droši vien tikai izlikās.
— Nē, viņš patiešām ir miris, — atbildēja Kapteinis. — Viņa ķermeni sadedzināja. Un tad, kad viņš nomira, tais vietās, kur notecēja viņa asinis, uzplauka margrietiņas. Ar pūķi bija tāpat. Viņš tiešām ir pagalam. Bet Tiesneša meitai to visu izstāstīja viņas tēvs.
— Vai tāpēc elfa sieva ir tik dusmīga? Un kāpēc viņa dusmojas arī uz mums? Mēs taču viņas vīru nenogalējām. Pūķi, jā, to gan, bet viņas vīra nāvē mēs neesam vainīgi.
— Mēs esam dienējuši noziedzīga trakā pakļautībā, — atbildēja Rankstrails, — un šis apkaunojošais dienests vienmēr metīs ēnu gan uz mums, gan uz mūsu bērniem. Negods ir ciešs gredzens, kuru, kad tas reiz nokalts, vairs nevar tik viegli pārlauzt.
— Negvelz muļķības, Kaptein. Mēs esam algotņi. Mēs nemaz nedzīvosim tik ilgi, lai pagūtu saradīt bērnus, — pat ja izdotos atrast kādu sievišķi, kas gribētu ar mums ielaisties. Ei, Kaptein, — turpināja Lizentrails, — varbūt tev ir kāda nojausma, kur mēs te varēsim gulēt un ko ēdīsim. Galu galā tad, kad kājas atstiepsim mēs, margrietiņas neziedēs un neviens īpaši nesēros. Tāpēc vajadzētu vismaz pie laika kārtīgi paēst. Visu dienu jājām kā sadeguši, lai beigās nonāktu orku aplenktā pilsētā, kur par mūsu klātbūtni neviens nepriecājas, un, ja mums rīkli nepārgriezis orki, mūs pakārt pavēlēs ragana… Manas māsīcas vīramāsa vienmēr teica, ka vajagot visu uzlūkot no gaišākās puses…
Rankstrails joprojām raudzījās uz valdnieci. Viņai .piemita gudrība un drosme, un viņa prata ātri pieņemt lēmumus. Diemžēl viņa prata izdarīt arī loģiskus secinājumus, un šobrīd tie nebūt neliecināja par labu Rankstrailam.
Ja viņa spēs izvairīties no netaisnībām, uz kurām mudina sāpes un dusmas, viņa kļūs par diženu ķēniņieni.
Austra abu sadursmi bija vērojusi kā pārakmeņojusies. Piepeši laukumā izskrēja maza meitenīte melni sprogotiem matiem, basām kājām un zilu uzsvārci mugurā — tā metās pie Austras un apskāva viņu. Jaunā sieviete paņēma viņu rokās, laimīga uzsmaidīja, un meitenīte iesmējās.
Ķēniņiene tai pašā mirklī pagriezās un abas uzlūkoja.
— Neuzdrošinieties pieskarties manai meitai, — viņa nošņāca.
Smaids sabirza lauskās gan Austras, gan mazās meitenes sejā. Gan
meitenes gaišzilās, gan Austras zaļās acis blāvi satumsa un piepeši izskatījās pelēkas. Austra nolaida meiteni zemē un uzrunāja valdnieci.
— Mana kundze, — viņa rāmi teica, — piedodiet man, taču es jums neļaušu domāt, ka es meitenei varētu nodarīt ko ļaunu.
— Neuzdrošinieties pieskarties manai meitai, nekad, — atkārtoja ķēniņiene, paņēmusi meiteni rokās.
