Visi klātesošie — kareivji, daligarieši, mātes ar atbrīvotajiem bērniem — klusēja kā sastinguši, un stingo klusumu drupināja tikai nedaudzo pilsētas vistu kladzināšana.
— Es jums izglābu dzīvību, mana kundze.
— No orkiem, — atzina Rite. — Arī tāpēc, ka bez manis šo pilsētu glābt nav iespējams, tāpat kā nav iespējams noliegt, ka jums un jūsu tēvam būtu grūti no šīs pilsētas atteikties. Domāju, ka jums vajadzētu paskaidrot, kā jums izdevās šķērsot orku apsēstu zemi un kā orkiem izdevās uzzināt, kur tieši glabājas pilsētas pārtikas krājumi. Paskaidrojiet man to lēni un mierīgi, jo reizēm es kļūstu visai neattapīga.
Austra nenodūra skatienu, bet ar savām zaļajām acīm cieši raudzījās valdnieces melnajās.
— Mans tērps un mans zirgs ir tādā krāsā, ka tie saplūst ar tumsu un nakti un ir gandrīz neredzami, turklāt es zinu taisnāko taku pāri Dogonas mestajai cilpai. Tā vijas cauri kazenājiem, un to var atrast tikai zinātājs. Pa šo ceļu es aizsteidzos uz Varilu, un pa to mēs visi kopā atgriezāmies. Orkiem šis ceļš nav zināms, un ceļā mēs viņus nesastapām. Savukārt pilsētas karti orki noteikti ir saņēmuši no mana tēva. Droši vien viņš ar tiem ir noslēdzis vienošanos. Viņš jau iepriekš nodeva Varilu, atdodams orkiem aizsprostu kartes un pretī saņemdams Daligaras neaizskaramību, bet tagad droši vien mēģina iztirgot Daligaru. Es esmu sava tēva meita, kundze. Kā gan es varētu to noliegt? Taču tas nav pietiekams iemesls, lai jūs man neticētu. Es esmu es pati, nevis mans tēvs.
— Jūsu tēva asinis plūst jūsu dzīslās, jūs esat viņa meita. Jūsu roku un pirkstu forma ir tāda pati kā cilvēkam, kurš, saņēmis par ķīlnieci manu meitu, pavēlēja nogalināt manu vīru. Jums ir tieši tāda pati piere, tāds pats smaids. Kā gan es varētu nebaidīties, redzot savu meitu jūsu rokās? Kā gan es varētu nebīties, ka, saņēmusi viņu par ķīlnieci, jūs nenogalināsiet mani un manu nedzimušo bērnu? Manā dzimtajā ciemā mēdza teikt, ka āboli parasti nekrītot tālu no ābeles. Kā jau jūsu draugs Kapteinis aizrādīja, kamēr pie pilsētas vārtiem stāv orki, man nav necik liela izvēle, taču neuzdrošinieties tuvoties manai meitai, neuzdrošinieties pat skatīties uz viņas pusi, vai arī es jūs likšu nogalināt.
Austras seja bija kļuvusi pelnu pelēka. Viņas acis raudzījās tukšumā.
— Kundze! — iejaucās Kapteinis, kuram nupat bija aptrūcies pacietības. — Dižkundze Austra jāja visu nakti, lai sagādātu jums palīdzību. Viņa pārdroši pārbaudīja savu veiksmi. Viņa izaicināja likteni, ierazdamās Varilā, kur viņu sākumā noturēja par kārtējo emisāru, ko atsūtījis Tiesnesis, par kura nodevību nevienam vairs nebija īpašu šaubu. Viņa izaicināja likteni arī tad, kad mēs steidzāmies paglābt no drausmīgas nāves gan sārtam piesaistītos bērnus, gan vīriešus un sievietes, kas centās tos atbrīvot, gan arī jūs, kundze. Taču vispārdrošāk viņa savu likteni izaicināja šai naktī, kad viena pati — vientuļa sieviete, kurai ir tikai zirgs un drosme, — devās cauri orku apsēstai zemei. Viņa riskēja ne tikai ar savu dzīvību. Savukārt, ja runājam par mani, es savu vainu atzīstu un esmu gatavs par to atbildēt tā, kā jūs vēlēsieties, kad Daligara vairs nebūs aplenkta. Taču es pieprasu, lai jūs izturētos taisnīgi pret maniem vīriem, kuri pameta pilsētu, kur viņus uzlūkoja kā draugus un atbrīvotājus, lai steigtos šurp cīnīties un varbūt pat mirt, aizstāvot jūs. Kā gan jūs spējat būt tik nežēlīga?
— Nedz jums, nedz arī kādam citam ir tiesības no manis ko lūgt vai pieprasīt. Protams, jūs mani izglābāt, taču es atkārtošu vēlreiz: bez manis šī pilsēta kritīs, un tas, ka mani izglābāt, nozīmē vienīgi to, ka nevēlaties Daligaru atdot orkiem. Es redzēju, kā bultas caururbj manu vīru. Mana meita bija spiesta noraudzīties sava tēva nāvē. Jūs apgalvojat, ka esat Jorša sekotājs! Ja sekotāji ir tādi kā jūs, ienaidnieki nemaz nav vajadzīgi. Ja jūs nebūtu nogalinājis pūķi, kas manu vīru it visur pavadīja, viņš joprojām būtu neuzvarams. Ja jau jūs kļuvāt par viņa ieroču biedru, tad kāpēc nepavadījāt viņu un ļāvāt viņam vienam doties nāvē? Jūs prasāt, kā varu būt tik nežēlīga? Es nežēlībā vingrinos katru dienu, — valdniece skarbi noteica. — Mani kungi, pēdējais karotājs, kurš bija apveltīts gan ar izmeklētu pieklājību, gan bezgalīgu varonību, tika noslaktēts kā kraupains suns. Tagad vienīgi mana nežēlība manus bērnus šķir no nāves, un es jums galvoju, ka tā netaupīs nevienu.
Austra bija nobālējusi, bet, atskanot Kapteiņa balsij, vismaz viņas pelēki satumsušās acis atguva dzīvību. Ar maigu rokas kustību viņa apturēja Kapteini, nojauzdama, ka tas atkal vēlas atbildēt. Ne mirkli nenovēršot skatienu no ķēniņienes sejas, viņa viegli palocīja galvu.
— Jums ir taisnība. Mana tēva zvēriskums ir bijis tik neizmērojams, ka ikviena laipnības un iecietības izpausme šķiet nesaprātīga. Es izvairīšos no katra soļa, kas varētu jūs lieki satraukt. Es arī netuvošos jūsu meitai, saprotot jūsu bažas un apzinoties, ka ar manu nevainību nepietiek, lai tās remdētu.
