Piepešs bultu mākonis triecās pret orkiem, kas viņu bija apstājuši no visām pusēm.
Nez no kurienes uzradās Austras vadītie strēlnieki. Orkiem vajadzēja atkāpties, un tie steigšus nozuda mežā, no kurienes gan vēl raidīja arī bultas, ne tikai lāstus" un lamas. Rankstrails bija iemācījies dažus vārdus to raupjajā, drūmajā valodā. Viņš saklausīja naida un ņirgu pilnus izsaucienus un saprata, ka tagad galvenais bultu mērķis būs Austra.
Šausmu pārņemts, Rankstrails manīja, ka tūdaļ Austru ķers nāvējoša šautra, un arī šoreiz viņš to apjauta jau labu brīdi iepriekš — tai pašā mirklī, kad bulta atrāvās no stiegras. Viņš sagrāba Austru aiz augšdelma un norāva guļus, pakrizdams reizē ar viņu. Bulta pārskrēja viņiem pāri un ietriecās kļavas stumbrā pāris sprīžu attālumā no vietas, kur tikko bijusi Austras galva. Lidoja vēl citas bultas, taču Rankstrailam izdevās ar savām bruņām aizsegt orku mērķi. Rankstraila vīri atkal devās uzbrukumā, un orku strēlnieki bija spiesti atkāpties.
Rankstrails sajuta Austras un viņas matu smaržu zem savas plaukstas, bet tad viņu satricināja kaut kas briesmīgs un baigs — tas piepildīja viņu kā melna pekles ēna. Kapteiņa dvēseli vairs nesatrauca tikai bailes nodarīt Austrai pāri, tagad tur plosījās kas šausmīgāks un tumšāks: viņš negribēja redzēt, kā paša rokas pieskaras viņai.
Gluži kā apdedzinājies, Rankstrails strauji atrāvās no Austras, pielēca kājās un soli atkāpās. Viņš pat nepalīdzēja tai pieslieties stāvus, un Austra pati bija spiesta lūgt palīdzību, jo viena viņas kāja bija iesprūduši starp kazenāju vijumiem un saviem spēkiem viņa to nespēja atbrīvot. Bet arī tagad Rankstrails uzmanījās un satvēra viņas roku krietni virs elkoņa, kur sudraboti melno samta tērpu piesedza ādas bruņu vamzis ar metāla kniedēm.
Tikko Austra atkal bija tikusi uz kājām, viņš tai uzkliedza, lai viņa nekavējoties atgriežas pilsētā un vairs neuzdrošinās to pamest. Un kā viņai vispār ienākusi prātā šī stulbā doma uzrasties kaujas laukā?
Nesatricināmi pieklājīgā balsī Austra apvaicājās, vai Rankstrails, lūdzu, nevarētu runāt vēl skaļāk, jo kaujas troksnis viņu padarījis gandrīz kurlu.
Aiīstras sarkasms iedarbojās kā ledaina ūdens šalts. Rankstrails tūdaļ nomierinājās.
— Karaspēkos parasti valda dīvains paradums pildīt pavēles, nevis rīkoties uz savu galvu, kundze, — viņš ledaini pavēstīja.
— Tiešām? — ieinteresēti un laipni pārjautāja Austra. — Pārsteidzoši! Un kā pavēles tās būtu? Vai jāpakļaujas visiem, kuri nēsā bruņas? Ja uzskatāt, ka karotāja pienākums ir pakļauties tikai augstākstāvošo pavēlēm, tad es jums atgādināšu, ka jūs neesat ne mans komandieris, ne ķēniņš. Es pakļaujos tikai un vienīgi tāda cilvēka pavēlēm, kuru pati esmu izraudzījusies par pavēlnieku vai ķēniņu, un šoreiz Daligaras ķēniņiene man pavēlēja būt šeit. Es gan neatmetu iespēju, ka varbūt es varētu pakļauties arī sava vīra gribai, ja man tāds kādreiz būs. Ja tas jums der par mierinājumu, piebildīšu vēl, ka neesmu pakļāvusies pat sava tēva pavēlēm, kurš — ja atmiņa mani neviļ — savulaik jums tās ir devis atliku likām.
Rankstrails nodrebēja: Austras vārdi bija patiesi un tādēļ izskanēja jo pazemojošāk, — tie ievainoja sāpīgāk par visām pasaules lamām un lāstiem.
— Kundze, — vēl rāmākā un ledainākā balsī teica Rankstrails, — es tikko izglābu jūsu dzīvību.
— Bet es izglābu jūsējo, — tikpat pieklājīgi atbildēja Austra.
— Tiesa kas tiesa, kundze. Mana dzīvība ir noderīga, taču ne būtiski svarīga Daligarai. Jūs steidzāties šurp, lai, apšaubāmu apsvērumu vadīta, glābtu mani, bet tostarp atstājāt bez aizstāvības pilsētu, kur atrodas ķēniņiene un viņas bērni. Es ar orkiem karoju jau daudzus gadus, tāpēc droši varu apgalvot, ka tie nav muļķi. Viņi ir pārsteidzoši labi stratēģi. Un apbrīnojami labi peldētāji, kas nemanāmi spēj šķērsot upi, peldot zem ūdens.
Nu bija Austras kārta nodrebēt un nobālēt, it kā viņa būtu saņēmusi sitienu.
Rankstrails pavēlēja, lai Austras strēlnieki un viņa paša vīri, kas bija palikuši tuvumā, nekavējoties atgriežas pilsētā.
Erbrova sēdēja uz grīdas, paslēpusies aiz bieza aizkara, kas bija tai atbaidošajā tumši sarkanajā krāsā, kādā šai lielajā mājā bija gandrīz viss. Viņa sēdēja pavisam klusītiņa, lai neviens viņu nepamanītu un neaizdzītu projām. Klēpī viņa turēja savu sunīti, tas bija aizmidzis — un arī sunīša dēļ viņa te slēpās.
Parcija to jau bija pieķērusi čurājam uz rakstainajām marmora grīdām un bija piedraudējusi, ka piesies netīrīgo zvēru dārzā pie koka, ja tas viņai vēl rādīsies acīs.
Mamma bija dažu sprīžu attālumā — turpat aiz durvīm, kas stāvēja vaļā, lai sakarsušais gaiss brīvāk staigātu no telpas telpā. Istabā, kur gulēja mamma, bija gandrīz tumšs, bet dārzus un terases kveldēja spoža saule. Beidzot visas istabas pārskanēja pirmā brālīša skaļā raudāšana.
— Viņi ir divi, mana kundze, — beidzot teica vecmāte. — Ir vēl otrs.
Erbrova ne mirkli nebija šaubījusies: koka zirdziņš tiks brālītim, kurš
