Ielas galā bija parādījies kāds Rankstrailam nepazīstams cilvēks, kurš šejieniešiem nezin kāpēc iedvesa šausmas. Tas bija kāds vīrs ar līku degunu. Viņš nebija maza auguma, taču viņa kājas bija nesamērīgi īsas, bet resnā pēcpuse uzkrītoši kontrastēja ar šaurajiem pleciem un izdēdējušo seju. Visā visumā viņš atgādināja milzīgu maitasputnu. Vīrs piestāja pie dažām mājelēm un ar to iemītniekiem pārmija nedaudzus vārdus, ko Rankstrailam neizdevās saklausīt, taču bija redzams skaidrāk par skaidru, ka tie izraisa asaras un izmisumu. Jaunais kapteinis pārsteigts uzlūkoja tēvu, jo arī tas bija pieklusis un saspringts.-Beidzot maitasputns sasniedza viņu māju un abus sveicināja ceremoniālā pieklājībā, taču šis laipnais sveiciens tēvu nenomierināja — taisni otrādi, nu viņš šķita noraizējies vēl vairāk.
— Es esmu nodokļu piedzinējs, godātais kungs, — maitasputns stādījās priekšā, — un tas nozīmē, ka man ir tas gods Varilas pilsētas vārdā iekasēt no visiem cienījamajiem pilsētas iemītniekiem nodokļus un nodevas, tāpat man ir tas gods pārraudzīt laulības, dzimšanas, apbedīšanas vai jebkuras citas darbības, kuru sekas ir kāda mūsu plaukstošās pilsētas iemītnieka pāriešana citādā kārtā vai šķirā, jo visas šīs pārmaiņas tagad un turpmāk tiek apliktas ar nodevām, ko jūs jau droši vien esat uzzinājuši, izlasot paziņojumus. Vecākais kungs neprot lasīt? Nekad nebūtu domājis, ka šī prasme ir sveša tik cienījama izskata kungam! Par nožēlošanu, es to nevaru atzīt par attaisnojumu. Diemžēl līdz galam neiznīdētās elfu cilts sazvērestība pret cilvēku cilti atkal ir ieguvusi jaunus spēkus, un robežām atkal ir uzbrukuši orki: vajadzīgi līdzekļi, lai atbalstītu vareno karagājienu uz robežām, kuru vada mūsu godājamā un cildināmā sabiedrotā Daligaras grāfiste. Vienīgais risinājums ir nodevu un nodokļu palielināšana, bet tos godājamos ļaudis, kuri atteiksies vai nespēs maksāt, būsim spiesti izraidīt no pilsētas. Vai vecākais kungs varētu būt tik laipns un nosaukt pilnu savu vārdu, norādīt, cik gadu jau ir piederīgs pilsētai, pateikt, cik ļaužu ir piekritīgi viņa cēlajai un cienījamai ģimenei, tāpat arī nosaukt godājamo mirušo skaitu, proti, minēt visus savas cēlās un cienījamās ģimenes locekļus, kuru miesas patlaban atdusas Arējā loka kapsētā, un tāpat godātais kungs varētu man pastāstīt, kāda ir viņa paša un viņa cildināmās ģimenes locekļu nodarbošanās, kas palīdz sagādāt iztikas līdzekļus.
Tēvs bikli atbildēja uz visiem jautājumiem: kapsētā atdusas divi, jo arī Trakais Rakstvedis, kura kauli, vai kas nu no tiem vēl atlicis, guļ kapā, noteikti ir pieskaitāms viņa ģimenes mirušajiem. Borstrils tika atzīts par strādājošu personu, jo mēdza tēvam palīdzēt darbnīcā un sanest ūdeni.
Liesma tikko bija pamodusies un iznākusi mājas priekšā: pat ja viņa mēģinātu slēpt, ka nodarbojas ar cildināmo un cienījamo veļasmazgātājas arodu, tas neizdotos, jo skaidru valodu runātu viņas piesārtušās un sasprēgājušās rokas. Kamēr nodokļu piedzinējs veica aprēķinus, Rankstrails ar skatienu mēģināja mierināt tēvu: viņš taču ir tepat. Viņš ir atgriezies. Viņš spēj visu nokārtot.
Klusībā arī jaunais Kapteinis veica ātrus aprēķinus: ar sešiem sudraba dālderiem un četrpadsmit vara grašiem būtu pieticis labum labam un greznam zobenam. Ja nodevas nepārsniegs divus dālderus, viņš tomēr varēs nopirkt labu zobenu. Ja maitasputnam nāksies atdot četrus dālderus, viņš savā īpašumā iegūs visai ciešamu ieroci ar tērauda, nevis dzelzs asmeni — ja tas būs pārāk viegls, viņš to varēs lietot kā palīgāku kreisajā rokā, bet ar labo turpināt izmantot savu milzīgo cirvi. Jebkas būs labāks par veco rokturi un asmeņa strupuli, kuru nevar izmantot pat kā iesmu.
— Puse sudraba dāldera un divdesmit vara graši, — teica nodokļu piedzinējs. — Samaksājiet tos, un arī nākamos divus gadus Varilas pilsēta varēs baudīt jūsu tīkamo klātbūtni.
Pagāja brīsniņš, iekams Rankstrails atguvās: viņš bija gaidījis ko ļaunāku. Patiešām, to taču vajadzēja saprast pašam: nodokļu summa nemaz nevarēja būt nez cik liela un nesamērīga. Arējā loka iemītnieki gan raudāja, lādējās un lamājās, tomēr maksāja. Kapteinis pasmaidīja un mierinoši pamāja tēvam, tad piecēlās kājās un lepnuma pilns samaksāja prasīto.
