Viņš bija atstājis Borstrilu pie kaimiņienes un par spīti klepum kopā ar Liesmu steidzies viņam pakaļ, pat nepaķēris līdzi ne ūdens blašķi, ne kādu gabaliņu maizes. Lai ātrāk nonāktu galā, viņi nebija gājuši pa ceļu, kas sekoja Dogonas līkumam, bet gan pa taisno lauzušies cauri krūmājiem un kazeņu audzēm. Daligaru viņi bija sasnieguši nepilnas dienas laikā, ērkšķu saplosītu ādu un gandrīz dabūjuši galu no izsalkuma un slāpēm, un neapšaubāmi ātrāk par Rankstrailu. Pilsētā viņi sameklēja algotņu vervēšanas vietu un gaidīja tur divas dienas, stāvēdami gan lietū, gan svelmējošā saulē, taču Rankstrails nerādījās. Tad tēvs nospriedis, ka tomēr ir kļūdījies. Varbūt viņa dēls nemaz nav gribējis stāties karaspēkā, bet palicis turpat rīsa laukos. Varbūt viņš medībās guvis kādu ievainojumu vai varbūt viņu notvēruši mežsargi. Satraukti viņi bija steigušies atpakaļ uz Varilu, atkal pa īsāko ceļu, atkal cauri krūmiem un ērkšķiem, mirstot no izsalkuma un slāpēm…
Pirmo reizi kopš mātes nāves Rankstrails juta, kā-acīs sakāpj asaras.
Viņi bija to meklējuši.
Pa galvu pa kaklu steigušies uz Daliganj un atkal atpakaļ.
Izmisuši.
Viņi bija mēģinājuši viņu apstādināt!
Viņš pats bija pavadījis ceļā trīs dienas, cerēdams, ka viņu panāks un apturēs, bet viņi bija aizsteigušies pa taisnāko taku, cerēdami, ka varēs viņu notvert. Un ceļā viņi bija samijušies.
Rankstrails priecājās, ka tēvam un māsai nebija izdevies viņu apturēt. Bez viņa algotņa algas tēvs jau sen būtu miris. Bez viņa Lizentrailu bendes jau būtu saraustījuši gabalos, un arī laupītāji nebūtu iznīdēti.
Tas bija viņa liktenis. Taču prieks, ka tēvs un māsa steigušies viņam pakaļ, izmisuši un aizelsušies, bija milzīgs. Viņš lūdza, lai tēvs šo stāstu atkārto vēl un vēlreiz, un vēl vienu reizi.
Pēc tam stāstīja viņš pats: šo to piegudrodams klāt, šo to noklusēdams vai iekrāsodams maigākās krāsās, šo to atklādams tā, kā bija noticis īstenībā. Borstrils raudzījās viņā ieplestām acīm, un īpašs mirdzums tajās parādījās, kad lielais brālis aprakstīja līdzenumus, kalnus, mežus un ūdenskritumus. Rankstrails bija lepns par šo skatienu: viņam patika Borstrils, šis nopietnais un mazliet biklais puika, kurš it visā līdzinājās savam tēvam, — tā pati smalkā miesasbūve, tie paši gaišie mati. Viņi visi pamīšus stāstīja un klausījās līdz dziļai naktij, kad pavardā izdzisa uguns.
Rankstrails iekārtojās uz gulēšanu līdzās brālim. Viņš gandrīz neuzdrošinājās aizvērt acis, baidīdamies, ka pa miegam var viņu neviļus iedunkāt vai saspiest, un arī tāpēc, ka bija neizsakāmi patīkami just, kā brālis elpo cieši blakus. Visu nakti ik pa brīdim viņš gluži kā prieka pilnu skaitāmpantu domās atkārtoja vārdus brālis, māsa, tēvs.
Beidzot viņu pieveica miegs, un jau atkal viņa prātā izritinājās mokošais un neskaidrais sapnis par vilka rīkli, bet rītausmā no sapnī redzētā bija palikušas tikai juceklīgas atmiņas.
Rīts atausa balsu, smaržu un skaņu pilns. Rankstrails saklausīja vistu kladzināšanu, saoda apgrauzdētu auna zirņu smaržu, dzirdēja ubagu gaudulīgās žēlabas.
Jaunais kapteinis juta, kā viņa sirdi piepilda miers.
Tēvs jau bija piecēlies un virs pavarda sildīja iepriekšējās dienas rīsu zupu. To viņi sadalīja, sasēduši uz mājas sliekšņa. Borstrils un Liesma vēl gulēja. Tēvs nināja ar viņu kā vīrs ar vīru. Tagad viss veicoties labāk. Viņš esot pasācis pārdot kokgriezumiem rotātas sēžamlādes Vidējā loka amatniekiem, un vairums no tiem esot labi pircēji, kas par pirkumu samaksā laikus un precīzi. Ja tikpat labi sekmēšoties arī turpmāk, Liesma varēšot vairs nestrādāt par veļasmazgātāju, jo tas ir briesmīgs darbs, kas saposta roku ādu, laupa meitenēm spēju smieties un liek tām vienmēr staigāt nodurtu galvu, jo tā viņas paradušas to turēt, līkņājot pār mazgātavu.
Turpat netālu kopā ar vistām rotaļājās bērni, savas letes darbam sagatavoja augļu pārdevēji.
Tēvs turpināja stāstīt. Trakais Rakstvedis bija nomiris iepriekšējā gadā. Pēc Rankstraila aiziešanas tēvs bija viņu ēdinājis, bet Liesma aizstāvējusi no zeņķu pārestībām. Pateicībā dīvainais vīrelis gan Liesmai, gan Borstrilam bija iemācījis lasīt, rakstīt un rēķināt. Tagad viņš gulēja apglabāts mazajā kapsētā, bet viņa vārds joprojām nevienam nebija zināms.
Piepeši rāmajam mieram pienāca beigas. Balsis pieklusa.
