Bija pienācis vakars, un tika sarīkotas dzīres, kuru dalībnieki mielojās ar ceptiem baklažāniem un baudīja dresētu sunīšu uzstāšanos. Tie, kuriem bija tamburīni, izdimdināja un izdžinkstināja vistrakākos ritmus, un pat Liesmas balss pievienojās dziedātājiem, kas bija uzsākuši dziesmu par jaunu raganu, kura katru nakti, kaimiņiem nezinot, slepus lidinās apkārt, sēdēdama jāšus uz gaiļa. Rankstrails ievēroja, ka maiznieka dēls, izlikdamies, ka tas gadās pilnīgi nejauši, allaž pacenšas apsēsties netālu no Liesmas. Kā jau ikviena meitene, kas strādā par veļasmazgātāju, arī Liesma turēja sasārtušās un saplaisājušās rokas paslēptas tērpa krokās. Zvaigznes jau sen bija parādījušās debesīs, kad visi devās pie miera.
Nākamajā rītā Kapteinis atvadījās no tēva un Liesmas, ilgi turēdams viņus apskāvienos un izbaudīdams viņu apkampienus. Borstrils bija lūdzis, lai viņam ļauj lielo brāli pavadīt kādu gabalu ārpus pilsētas vārtiem, un Rankstrails priecājās par šādu pavadītāju.
Kluss izmisums nospieda Kapteini. Iepriekšējā vakara prieks bija pagaisis, un bija palikuši vien drūmas pārdomas par ilgajām dienām, ko vajadzēs pavadīt bez maizes, ja viņš būs spiests palūgt avansā naudu, ar kuru pietiktu kaut vai aprūsējuša un zobenam attāli līdzīga dzelzsgabala iegādei. \
Kopā ar brāli viņš pagāja garām sezama un medus našķu tirgonim. Spriežot pēc Borstrila skatiena, arī viņš labprāt tādu nogaršotu. Taču gardums netiks ne vienam, ne otram. Zutenī vairs nebija ne vara graša.
Kādā bastionu padziļinājumā ar savu preci bija iekārtojies paklāju tirgotājs. Borstrils, kas bija iemanījies saprast šī vīra savādo valodu, paskaidroja, ka tas esot bijis spiests pamest dzimto zemi, jo virpuļviesulis nopostījis karavānu vadītāju pilsētu Diedāvanu, dievu dāvanu.
— Diedāvansaucmandzimtzem, dievtomumiedev, bītikskaistunlab…
Tur, kur vēl nesen bija pletusies viesuļa aizpūstā Diedāvana, dievu dāvana, pagātnē bija atradusies cita pilsēta, saukta par Gounnertu jeb Vēlīgo, kuru bija noslīcinājušas četrdesmit dienu un četrdesmit nakšu ilgas lietavas, savukārt Gounnerta savulaik bija izaugusi uz zemestrīces sagrautās Lakilas jeb Veiksmīgās drupām. Tirgonis pārdeva paklājus, kuri bija vēja un saules krāsās tāpat kā viņa teltis, ko projām bija aizrāvis viesulis. Ja vien viņam izdotos mazticamā iecere pārdot kaut vienu paklāju, viņš varbūt atkal varētu atgriezties savās stepēs un uzsliet jaunas teltis vēja un saules krāsās.
— Paklautulabcilēk, nopērcvienskaistsiendeķ!
— Viņš prasa, lai tu nopērc paklāju, — tulkoja Borstrils.
Rankstrails papurināja galvu.
Nu atskanēja dusmu un bezcerības vārdi.
— Katuspļautasinsviscaurdien, katudrīzaizietpiesavsenčiemkasiviensuņdzimum!
— Tie ir lāsti, — paskaidroja Borstrils. — Viņš tev novēlēja spļaut asinis un drīz nomirt, bet, lūdzu, nedusmojies, viņš nav ļauns. Tikai izmisis, jo viņam nav naudas.
— Es viņu labi saprotu, — atteica Rankstrails.
Bet tad piepeši skumjas pagaisa.
Viņš atcerējās gan zemniekiem sagādātās govis, gan iepriekšējā vakara ceptos baklažānus.
Un iesmējās.
Viņš apskāva Borstrilu.
— Es lepojos, ka man ir tāds brālis, — viņš teica un redzēja, ka tas laimīgi pasmaida.
Rankstrails nodomāja, ka ir atklājis jaunu, svarīgu patiesību: apziņa, ka par mūsu eksistenci kāds priecājas un lepojas, var būt vērtīgāka par sezama un medus cepumu. Viņš apņēmās šo gudrību neaizmirst arī attiecībās ar saviem vīriem un beidzot devās ceļā.
Rankstrails nebija paņēmis līdzi loku, taču pietika arī ar veco lingu. Viņam tuvojoties, gārņi pacēlās spārnos. Viņš notrieca divus mežsargiem pie paša deguna un aizbēga, priecādamies pats par savu veiklību. Vienu gārni viņš pārdeva pie Daligaras vārtiem par sešiem grašiem, trīs no kuriem tūdaļ pārvērtās par maizi un pupām. Otrajā viņš dalījās ar Lizentrailu. Gārnis un maize trīs grašu vērtībā bija īsta bagātība: algotņiem jau atkal nekas nebija sarūpēts. Patiesībā neviens pat nebija par viņiem atcerējies. Vienaldzība, ar kādu šoreiz saskārās algotņi, pārspēja ierasto — proti, nebūtu jābrīnās, ja viņiem atvēlētu vien tik, lai šā tā varētu izvilkt dzīvību, taču tagad bija skaidrs, ka viņiem atstāta vienkārša izvēle: tikt galā pašiem vai nosprāgt badā.
Rankstrails un Lizentrails ķērās pie gārņa cepšanas vienkāršā, no akmeņiem sakrautā ugunsvietā turpat ārpusē pie staļļa.
— Ei, Kaptein, — apbrīnas pilns un apmierināts teica Lizentrails, — tā vien izskatās, ka tavs zobens ir īsti radīts, lai pārtaptu par iesmu. Tas ir nolūzis sprīža attālumā no roktura, turklāt šķībi. Tāpēc cepeti ir viegli uzdurt un nost arī tas nekrīt. Tāds zobens ir ļoti vērtīgs arī cīņās ar orkiem: tikko tu izrausi no maksts savu sprīdi garo stmpiķi, šie aiz smiekliem paši gāzīsies gar zemi, un mums tik vajadzēs pārgriezt šiem rīkli.
Kapteinis par atbildi nopurpināja kaut ko nesaprotamu.
