Vienošanās tika noslēgta nekavējoties. Jaunākais no kājniekiem nesen bija sasniedzis pilngadību un dāvanā saņēmis kārtīgu pieauguša vīra ieroci, bet savu veco treniņu zobenu bija ar mieru,atdot Rankstrailam. Kapteinim tas gan bija mazliet par īsu un par vieglu, taču vismaz kalts no laba tērauda un bez grezniem rotājumiem.
Beidzot godasardzes puiši devās prom, un arī gārnis bija izcepies.
— Ei, Kaptein, — teica Lizentrails, runādams lēni un skaidri, kā parasti mēdz runāt ar muļķa bērniem, — vai tavu iesmu varu paturēt es, jo karošanai tev tagad ir labāks rīks? Varbūt arī es rīt varētu iet auklēt princesīti? Nu tu vairs negribi iet karā, bruņojies ar iesmu, bet mēs vismaz varēsim orkiem pastāstīt par tavu jauno aukles darbu, un tad šie no smiekliem pārsprāgs un nobeigsies paši.
Diena bija karsta, tāpēc bija iecerēts, ka Austra no rīta līdz pat vēlam vakaram uzturēsies sava tēva pils dārzā.
Rankstrails, sastindzis kā stabs, stāvēja vītola ēnā,.un viņa augumu daļēj i aizsedza tā nokarenie zari.
Viņš bija tērpies mirdzošās tērauda bruņās, ko rotāja sarežģīti sudraba raksti, bet galvā viņam bija ķivere ar vāzekli, kas pilnībā aizsedza seju. Rankstrailam bija piekodināts nespert ne soļa no vietas, nekustēties un neizdvest ne skaņas — atļauts bija tikai elpot, bet arī to bija vēlams darīt lēnām un klusi. Bruņas viņam īsti nederēja vai varbūt viņš vienkārši nebija radis pie šāda ietērpa — katrā ziņā neko vairāk par lēnu un seklu elpošanu viņš ar tērauda čaulu mugurā nespētu paveikt.
Visu mūžu Rankstrails bija sapņojis apvilkt īsta tērauda bruņas, taču tagad, kad viņam tādas bija mugurā, viņš nespēja sagaidīt brīdi, kad varēs tās novilkt. Beidzot viņš saprata, kāpēc taisni viņus, algotņus, raidīja cīnīties ar orkiem un laupītājiem: tiem, kam miesa ieslēgta šādos dzelžos, būtu visai pārdroši stāties pretī jebkuram radījumam, kas būtu kaut nedaudz kareivīgāks par dievgosniņu. Arī ķivere bija neizturama: tā, protams, atvairītu ikvienu bultu, taču ar šādu podu galvā varēja vienīgi tēlot akmens statuju.
Dārzs bija skaists, vēlīno vasaras puķu pilns, taču glicīniju ziedi bija neredzēti lieli, pat pārmērīgi trekni, un to smarža šķita apdullinoša. Tiesneša pils bija liela, dīvaina, asimetriska ēka, kurai nebija ne kolonnu, ne arku, ne arī kādu rotājumu, bet logu bija gaužām maz.
Tiesneša un Valdītāja meita droši vien bija nedaudz jaunāka par viņa māsu Liesmu — tā varēja būt aptuveni desmit gadu veca.
Meitene bija tērpusies balta un sudrabota brokāta kleitā, kam pāri bija pārvilkta karmīnsarkana samta tunika, — tās bija Daligaras krāsas, un tais pašos toņos bija ari viņas zīda kurpes, aizdarītas sudraba auklām. Viņai mugurā nebija nekā tāda, ko varētu notraipīt, sasmērēt vai saņurcīt: varbūt tāpēc viņa stāvēja taisna un stinga kā akmens tēls. Viņa bija ļoti skaista — gaišie mati sapīti smalkās bizītēs, kas savijās sarežģītā rakstā un ko uz galvas kopā saturēja sudraba un pērļu tīkliņš. Ideāli veidoto seju izgaismoja lielas acis, zaļas kā dziļi ūdeņi, tumšas kā jūra ziemā.
Rankstrails domāja par Liesmas bizēm — pēc mātes nāves, kad māsa vēl bija pārāk maza, lai tiktu galā pati, viņš tās bija pinis katru rītu. Māsai vajadzēja sapīt tikai divas pīnes — katrā pusē pa vienai, un tās pēc tam varēja apvīt ap galvu un sasaistīt kopā ar kokvilnas lentīti. Bet pat šo divu bižu sapīšanai vajadzēja milzumu laika, un Liesma nepacietīgi dīžājās, gribēdama drīzāk tik prom. Rankstrails prātoja, cik gan daudz laika paiet, kamēr sapin visas šīs gaišās pīnītes, kamēr tās iesaiņo pērļu un sudraba tīkliņā, cik liela pacietība vajadzīga, lai to izturētu, un cik garlaicīgi tas droši vien ir, — un smalkā frizūra viņam šķita bezjēdzīga.
Ap meiteni bija sapulcējušies galminieki, kurus Rankstrailam neizdevās precīzi izskaitīt, taču dāmu, bruņinieku, sulaiņu, kompanjoņu un pāžu noteikti nebija mazāk par piecdesmit. Visi uzskatīja par savu pienākumu sveicināt meiteni un ilgi cildināt viņas skaistumu, graciozumu, ādas perlamutra caurspīdīgumu, acu mirdzumu un matu cirtu vijīgumu, un kāds pat apjūsmoja to, cik rotaļīgi un burvīgi esot izšuvumi uz viņas kurpītēm. Meitene klausījās stinga un stīva, ikvienam pateikdamās ar vieglu galvas mājienu.
Rankstrails prātoja, ka arī komplimenti, ja tos atkārto bezgalīgi daudzas reizes, pārvēršas mocībās, un varbūt tāpēc meitenes skatiens reizumis pameta kārtējā runātāja seju un aizklīda tukšumā.
