Uz uguns čurkstošā gārņa smarža pamazām laidās uz visām pusēm, tāpat kā tam izplūktās dūnas un spalviņas, taču, lai gan bija gaidāms, ka pavisam drīz uzradīsies bariņš ubagu un diedelnieku, Kapteiņa priekšā nostājās pusducis bruņinieku un smagajai infantērijai piederīgu kājnieku. Bruņinieku zīmotnes bija karmīnsarkanas, bet kājniekiem tās bija pieticīgāki baltas. Viņi bija pavisam jauni puiši, tērpušies nevis bruņās, bet gan smalkās tunikās un samta kamzoļos ar zeltā izšūtām apkaklēm, kas skaidri liecināja, ka atnācēji ir piederīgi Daligaras karaspēka visaristokrātiskākajām aprindām. Rankstrails, kurš bija tupējis ceļos uguns priekšā, nu piecēlās kājās.
Tas, kurš puišu pulkā izskatījās mazliet vecāks par citiem, uzņēma valodu un, runādams pagalam savādi — lēni un skaidri izdvesdams katru vārdu, kā parasti mēdz vērsties tikai pie pavisam maziem bērniem vai muļķīšiem, jautāja, vai viņš esot Kapteinis un vai tā esot taisnība, ka viņš protot rakstīt.
— Kāpēc prasāt? — apjucis atvaicāja Kapteinis. — Jums vajadzīgs rakstvedis?
Nē, rakstvedi viņiem nevajagot. Beidzot, runājot arvien skaļāk, taču tikpat lēni un skaidri, kā pieņemts samnā ar prātā nepilnīgajiem,' viņi izskaidroja savu vajadzību. Viņi esot Austras, Daligaras princesītes, Tiesneša meitas, godasardze. Ikkatru brīdi vienam kareivim esot jāstāv Austras sardzē, un viņi parasti šo patīkamo pienākumu pildot uz maiņām, stāvēdami pa pusei dienas. Viņi teju vai sacenšoties, lai varētu pakalpot un stāvēt sardzē, taču šoreiz absolūta nepieciešamība piedalīties gaidāmajā svētku ceremonijā viņiem liek atrast kādu aizvietotāju.
— Rīt, — teica tas, kurš bija ierunājies pirmais, — apritēs divdesmitā gadadiena, kopš amatā stājies mūsu brīnišķīgais un visu mīlētais Valdītājs un Tiesnesis, mūsu zemes īstenais tēvs.
— Turklāt šī būs divkārša gadadiena, — piebilda otrs, — jo rīt būs pagājis tieši pusgadsimts, kopš mūsu mīļotais vadonis mīt šai pasaulē.
— Tās ir svarīgas svinības, — turpināja trešais, — jo to laikā mēs varēsim izrādīt pateicību, ko jūtam pret cilvēku, kas visu savu mūžu ir veltījis zemei, kuru arī mēs saucam par savējo…
Beidzot Kapteinis saprata, kāpēc šoreiz vienaldzība un nevērība pret algotņiem ir jūtama vēl skaidrāk nekā parasti. Par godu vēsturiskajai jubilejai bija iecerēti neredzēti un nedzirdēti svētki, kas aizēnoja visus ikdienas niekus, — arī nepieciešamību gādāt par Piemales novadu un tērēt laiku, nosūtot uz robežzemēm kādu, kas, ja arī nespētu orkus padzīt, vismaz censtos tos aizkavēt. Arī parūpēties, lai tiem, kuriem būtu jādodas cīņā ar orkiem, tiktu pienācīgs ēdiens un ciešama naktsmītne, acīmredzot bija mazsvarīgs pienākums salīdzinājumā ar daudz nopietnākiem un steidzamākiem darbiem, piemēram, balkonu izrotāšanu un ābolraušu cepšanu. Svinīgās ceremonijas un dzīres bija paredzētas grandiozas, un neviena no aristokrātisko vai citādi ievērojamo daligariešu ģimenēm negribēja palikt malā.
— Saproti, mēs nevaram tur nepiedalīties.
— Tas ir nepieļaujami.
— Nepiedodami.
— Nemaz nerunājot par apstākli, — ierunājās ceturtais bruņinieks, kurš līdz šim bija klusējis, — ka nav nevienas pilsētnieku ģimenes, no kuras kaut viens piederīgais nebūtu nonācis pazemes cietumos, pie karātavām vai zem bendes cirvja, tas pats sakāms arī par mūsējām, un tu saproti… Mēs nedomājam, ka šiem ļaudīm nebūtu vajadzējis nonākt tur, kur viņi nonāca… Gluži otrādi… Mēs paši lūdzam Tiesnesim piedošanu par to, ka viņam ir bijis jātērē laiks un spēki, nodarbojoties ar tiem necienīgajiem… mēs viņu vainu nenoliedzam… taču, ja mēs rīt neieradīsimies svinībās…
— Reizēm ir pieticis ar mazāku nodarījumu, — klusītēm nočukstēja viens no kājniekiem. — Arī mans tēvs reiz neieradās uz svinīgu ceremoniju, jo bija smagi ievainots, cīnoties Tiesneša labā… bet tik un tā… viņu… — puisis aprāvās, sajutis sev pievērstos brīdinošos bruņinieku skatienus, kuriem tomēr neizdevās viņu apklusināt pavisam.
— Saproti, mums tai rītdienas ceremonijā visādā ziņā ir jāpiedalās. Ja mēs neatradīsim rievienu aizvietotāju, sardzē būs jāstāv man, jo esmu visjaunākais. Man būs jāizlaiž ceremonija. Un tas ir bīstami. Tiesnesis nekad nevienu pārkāpumu neaizmirst, turpretī to, kādu iemeslu pēc kāds nav ieradies, viņš aizmirst ātri… Un reizēm ir pieticis ar tīro nieku, lai…
Jaunais karavīrs aprāvās, sāpjpilnu skatienu uzlūkoja Rankstrailu un bilda pēdējos vārdus: — Bet ir vēl cits, daudz svarīgāks iemesls. Ja mēs rīt nebūsim līdzās Tiesnesim, kā gan viņš uzzinās, cik ļoti mēs viņu mīlam? Jo sevišķi es, kas esmu nācis no ģimenes, kura Tiesnesim ir sagādājusi tik lielu apgrūtinājumu, jo viņam vajadzēja iznīcināt visus tai piederīgos… Kā gan es varētu rīt neierasties svētkos?
Pārējie godasardzes kareivji, kuriem runas pirmā daļa bija raisījusi sašutumu, tagad jūsmīgi mirdzošām acīm pauda piekrišanu.
