Beidzot pienāca laiks doties uz svinīgo ceremoniju, un visi steidzās prom. Atvērās milzonīgi, smagi, masīva sudraba kniedēm apdarināti koka vārti, un galminieku spiets izspindza ārpus dārza mūriem — spožas saules pārplūdinātajās ielās. Turpat netālu bariņš bērnu aizrautīgi spēlēja kādu spēli ar lupatu bumbu. Vārtiem atveroties, zeņķu klaigas pieņēmās skaļumā, tām pievienojās arī neiedomājami daiļrunīgi lūgumi pēc žēlastības un dāvanām, bet nepiepildītajām lūgsnām tūdaļ sekoja tikpat daiļrunīgas vaimanas, lamas un lāsti, un visbeidzot troksni vairoja tie, kuri pēc lamāšanās un lādēšanās bija spiesti bēgt, lai izvairītos no kāju spērieniem vai smagāka soda.
Pa vārtu spraugu Austra raudzījās uz ielas bērniem. Viņas skatiens atdzīvojās, un tikai šai mirklī Rankstrails apjēdza, cik tukšs un drūms tas bijis visu pārējo laiku, cik skumjš un neesamībā nozaudēts, kā dziļš dīķis bez dzīvības. Kad vārti aizvērās, Austra labu brīdi skatījās uz tiem, apstulbusi kā dienas gaismas apžilbināts apodziņš, — viņas acis ilgi nenovērsās no vietas, pa kuru uz mirkli dārzā bija ieplūdušas klaigas un saule. Tad meitene nodūra skatienu, ļāva tam atkal aizklīst nekurienē un gluži kā aizmirsta statuja palika stāvam, ieslodzīta savās greznajās samta un brokāta drānās.
Rankstrailam tas šķita neizturami.
Viņam apkārt vienmēr bija ņudzējuši bērni: viņš bija gādājis par Liesmu, rūpējies arī par citiem Arējā loka bērniem, kuriem tēvi bija nez kur tālumā, bet mātes, pat ja bija dzīvas un tuvumā, — tikpat nesasniedzamas, un visi šie knēveļi, kuriem nebija neviena, kam pieķerties, bija pieķērušies viņam.
Rankstrailam bija piekodināts būt klusam un nekustīgam kā granīta bluķim, taču palikt nekustīgam un mēmam līdzās bērnam, kam acīs ir tāds tukšums, viņam šķita tikpat noziedzīgi, kā rāmi noraudzīties uz slīkstošu cilvēku.
Viņš nodomāja, ka jau ir iepazinis pātagas cirtienus un zina, ka no tiem nemirst, un galu galā arī Kapteiņa pakāpi viņam neviens nevar atņemt, jo neviens to viņam nekad nav piešķīris.
Viņš iznāca no sava vītola pavēņa, noņēma no galvas ķiveri un uzdrīkstējās meiteni uzrunāt.
— Ei, jūsu gaišība, — viņš nedroši iesāka. Varbūt, ņemot vērā meitenes vecumu, būtu pieticis ar uzrunu kundze, taču viņš nebija par to pārliecināts. — Piedodiet, jūsu gaišība, atvainojiet, es nemaz negribētu jūs traucēt, bet es te tā domāju… redzat… varbūt jums patiktu loks? Saujamloks. Vai gribat loku? Nu, zināt, tas ir tāds šaujamais, ar kuru var raidīt bultas… Es kādreiz tādu uztaisīju savai māsai, viņa ir mazliet vecāka par jums. Bet tad, kad es viņai to loku uztaisīju, viņa bija aptuveni jūsu vecumā, un viņai ļoti patika raidīt bultas. Tad jums te vairs nebūtu tikai šūpoles, bet divas rotaļlietas — un divas lietas taču ir labāk nekā viena vienīga. Ja gribat, es ari jums uztaisīšu loku un iemācīšu šaut.
Austra pievērsa viņam savu kluso skatienu. Viņa lūkojās ilgi, pamazām viņas zaļo acu dziļais dīķis atdzīvojās, un beidzot viņa palocīja galvu.
Loka un bultu izgatavošana aizņēma lielāko daļu rīta cēliena. Lokam Rankstrails izvēlējās oša zaru. Viņš to apgraizīja, notēsa vienmērīgi resnu, izveidodams vajadzīgo formu, un nogludināja — šim darbam labi noderēja duncis, ko viņš allaž nēsāja pie jostas un ko bija saņēmis dāvanā no Žaļasoža ciema vecākā, kad veiksmīgi bija beigusies kaulēšanās par pirmajām govīm. Par stiegru Rankstrails izmantoja pīto ādas siksniņu, kas viņa flautu bija padarījusi par lingu. Šī ādas saite viņam allaž atgādināja ģimeni un tās vēsturi, tā bija dārga piemiņa, taču citas auklas nebija, un viņš nolēma to ziedot, jo meitenes dienas pildīja tikai neizmērojams tukšums, — gan jau lingai atradīsies cita saite. Kad ādas pīne bija pārvērtusies par maza, apaļīgi izliekta oškoka loka stiegru, Rankstrails ņēmās drāzt divas bultas no riekstkoka zariem. Lai bultu smailes padarītu smagākas, viņš tām aplocīja apkārt divas vara monētiņas, tā upurējot divas trešdaļas no savām bagātībām, — vara ripiņas bija plānas, un tās nebija grūti salocīt konusā. Pirms tam gan viņš tās parādīja ziņkārības pārņemtajai meitenei, kura ieinteresēti uzklausīja arī visus viņa paskaidrojumus par naudu, par lietu vērtību, par to, kā jārēķina un viss prātīgi jāapdomā ikreiz, kad gribi kaut ko pirkt, jo nekad naudas nav pietiekami daudz un nemaz nevar nopirkt, piemēram, zirgu vai aptieķnieka gatavotās zāles, kas vajadzīgas, ja kāds, kuru mīli, saslimst.
Bultu otrā galā Rankstrails līdzsvaram piestiprināja ūbeles spalvas, ko atrada kādā ligzdā.
Lai tiktu līdz ligzdai, vajadzēja rāpties tai pašā riekstokā, kurš savus apakšējos zarus bija atvēlējis bultām. Nu jaunais Kapteinis, kurš savās ierastajās ādas un kniežu bruņās spētu veikli uzrāpties arī pa visglumāko umurkumura stabu, beidzot novilka neciešamās un mirdzošās smagā kavalērista bruņas, klusībā cerēdams, ka arī šī pārkāpuma dēļ sods nebūs briesmīgāks par pātagas cirtieniem.
