Meistarodams loku un bultas, Rankstrails ne mirkli nepārstāja runāt. Viņš Austrai aprakstīja Varilu, gārņus, dīķus un rīsa laukus, un plašās mandeļkoku audzes, kas ieskāva pilsētu, un arī olīvu un apelsīnu dārzus, kas pletās tās pakalna nogāzēs. Rankstrails vienmēr bija bijis nerunīgs. Viņš nemūžam nebūtu varējis iedomāties, ka reiz pavadīs visu rītu, meitenei, kuras samta un brokāta tērps izšūts ar tīra sudraba diegiem, stāstīdams par to, kā pats ar māsu iemācījies izzagt no ligzdām spalvas un ar tām aizdarināt caurumus drānās, kad auduma ielāpiem nebija.
Izskaidrojums bija vienkāršs: pat viņš, kas bija redzējis, kā bērni vārtās dubļu pančkās, ar žurkām cīnīdamies par tiesībām sagrauzt kāpostu kacenus, viņš, kas bija redzējis bērnus ar karu acīs un bija palīdzējis apglabāt tos, kuri nevienu karu vairs nepieredzēs, viņš,Jcas bija redzējis, kā paša māte nomirst no nedziedināma klepus, un vēl agrāk nekā runāt bija iemācījies sakaltušu maizes garozu krimst tik lēni, lai ar to pietiktu visai dienai, — pat viņš bija apstulbis, ieraugot tādas skumjas, tukšumu un nekā neesamību šajās zaļajās acīs.
Viņš meitenei stāstīja par Ārējo loku un tā iemītniekiem, par Melnajiem laupītājiem, par govīm, par Aizdevēju, par Zaļasodi, Augstklinti un Kastaņaras plakankalni, kas bija tik augsta un varena un kuras virsotnēs zāle bija zaļāka nekā jebkur citur, bet ūdens strautos tecēja tik dzidrs kā dievu dārzā. Viņš stāstīja par ūdeņiem bagātajām zālainēm, kur dīķos peldēja melnas zivteles, par zemi, kas bija skarba un vienlaikus tik maiga, kāda var būt vienīgi zeme, kur netrūkst ne piena, ne medus, — brīnišķīga vieta, kur būtu skaisti nomirt. Austra klausījās, bijīgi klusēdama, nelaizdama garām ne vārda, cieši pievērsusi acis Rankstrailam. Viņa balss skanēja un skanēja, un, tai skanot, šīs acis atdzīvojās un dzirkstīja gudras un možas, un, juzdams to skatienu, Rankstrails runāja par visu ko, lai tikai nevajadzētu apklust.
Viņš tai izstāstīja pat to, kā bērnībā pats tumsā, dīķos bija iemācījies šaut ar loku un kā kopš tās dienas balto gārņu un pelēko dzēšu cepeši lieliski papildināja agrākos gaļas ēdienus, ko viņa mājās nereti cēla galdā, proti, gliemežus un varžu virumu. Viņš skaidroja, ka uz dīķiem un staignājiem bija jādodas naktīs, jo Ārējā loka iemītniekiem bija aizliegts nodarboties ar medībām un medījumus drīkstēja baudīt vienīgi Vecās pilsētas pilsoņi; un viņš stāstīja, kā bija iemācījies pēc gārņu lidojuma noteikt, kur atrodas mežsargi.
—… Ziniet, kundze, nakts tumsā gārņu pārvietošanos var uzminēt pēc trokšņa, ko saceļ vardes, jo, nokļuvušas gārņa knābī, tās izmisīgi iekvākšķas. Starp citu, vasaras naktīs vardes taisa tādu troksni, ka ausis plīst pušu, tās spētu uzcelt mirušo, kundze, piedodiet šo izteicienu. Un, kad neko nevar nomedīt, atliek vismaz vardes. Varžu zupa ir brīnum garda, patiešām, kundze, tikpat laba kā vistas virums — tā nu gan mirušo no nāves uzceltu, par to nav šaubu. Viena mūsu kaimiņiene, donna Sabīrija mēdza stāstīt, ka reiz, kad viņai šķitis, ka tēvs tūlīt izlaidīs garu, viņa tam esot uzvārījusi varžu zupiņu ar asajiem sarkanajiem pipariem, kas bijusi tik spēcinoša, ka tēvs tūdaļ atlabis, piecēlies no gultas, diedams un palēkdamies izgājis uz ielas un vairs nav miris nost veselus desmit gadus. Tāpēc vasarās Varila ir jauka vieta. Pietiek, ja ir mazliet sarkano pipam, bet vardes ir pieejamas visiem. Posts pienāk reizē ar ziemu, ziniet. Ziemā vairs nav varžu, ko ēst, bet, medījot gārņus rīsa laukos, ilgas naktis pilnīgā klusumā nekustīgi jāstāv ūdenī, līdz kāds ūpis parāda ceļu uz gārņa ligzdu, — bet ne jau vienmēr tā notiek, biežākas ir naktis, kad neviens izbadis ūpis garām nelido. Bet tik un tā arī ziemā gadās naktis, kas ir ļoti skaistas. Un, kad es ar medījumu atgriezos mājās, svētki bija ne tikai manās mājās, priecājās teju vai visa iela… Nostājieties un parādiet, cik jūs esat gara. Varbūt vajadzētu mazliet saīsināt, bet tikai pavisam mazliet, lai loks jums der arī tad, kad paaugsieties. Nu, kā jūs domājat: tādu vai īsāku?
Meitene domāja ilgi, tad neizprotami papurināja galvu. Rankstrails klusībā sev jautāja, vai tikai viņa nav mēma.
Pabeidzis loku, Rankstrails, kurš joprojām nebija uzvilcis atpakaļ neciešamās bruņas, noplēsa piedurkni savai neskaidri brūnganajai tunikai, lai meitene varētu aptīt kreiso apakšdelmu un pasargāt to no stiegras atsitiena, kas pēc šāviena var būt ass kā pātagas cirtiens. Nu beidzot viņš Austrai parādīja, kā loks turams, un, nostājies viņai aiz muguras, iegrozīja to viņai rokās.
Viņš nevarēja izvairīties no pieskāriena un juta, ka meitene vieglītēm nodreb, līdzīgi kā notrīs plaukstā saņemta zvirbuļa spārni. Rankstrailam, kurš bija aizvadījis bērnību, mācīdams māsai kauties, un vakaros nekad nebija licies gulēt bez tēva un mātes apskāviena, radās aizdomas, ka šī meitene, kura ieslodzīta savās dārgajās un neaizskaramajās drānās, nekad nav saņēmusi nevienu glāstu.
