Tepat bija arī pulks bmņinieku brīnišķīgos zirgos. Vienam tas bija melns gluži kā kraukļa spārns. Rankstrails nodomāja: ja viņam reiz būtu zirgs, viņš gribētu tieši tādu. Viņš uzmanīgāk aplūkoja meļņa saimnieku un bija gandrīz pārliecināts, ka to pazīst: bruņinieka sejsegs bija nolaists, tomēr Rankstrailam šķita, ka tas ir tas pats vīrs, no kura nagiem viņš izglāba Lizentrailu un tā piecus zobus. Atmiņā bija palicis arī bruņinieka vārds: Arniols. Tieši šis bruņinieks uzsāka runu un pavēstīja, ka pēc desmit dienām visiem būšot jādodas ceļā. Taču viņš negribot, lai šīs desmit dienas algotņi ar savu klātbūtni apgāna pilsētas ielas un ar savu elpu piesmirdina tās gaisu. Algotņiem esot klusi jāsēž ierādītajos staļļos, bet pirmo, kurš uzdrošināšoties vazāties apkārt, viņš nekavējoties nogādāšot pie bendes, kas noteikti mācēšot izskaidrot, kā pildāmas augstāk stāvošo pavēles. Bet pēc desmit dienām visi došoties uz Zināmo zemju robežām. Vispirms vajadzēšot šķērsot Silāriju, laimīgo zemi, kur Dogonas upes nimfas satiekas ar Silāra ezera nimfām; pēc tam algotņiem būšot gods soļot cauri brīnišķīgajam Zelta mežu novadam, un visbeidzot viņi sasniegšot Šķelto kalnu, Ļaunvējes plakankalni un Labvējes līdzenumu. Tur viņi varēšot parādīt un pierādīt, vai maz ir ko vērti.
Kareivju simti klausījās mēmi un nekustīgi.
— Kāpēc mēs nedodamies ceļā tūlīt pat? — Kapteiņa balss atskanēja skaļa un skaidra, gluži kā asmens pāršķeļot pavēli ciest klusu. — Nav noliedzams, ka ar katru dienu vairojas postījumi un nogalināto skaits. Kāpēc mēs vēl gaidām?
Bruņinieks droši vien bija labā omā, jo sāka smieties, nevis ļāva vaļu dusmām.
— Tāpēc, ka nav neviena, kas tevi tagad uz turieni varētu aizvest, nejēga! Kā tad tu esi iedomājies atrast Šķelto kalnu? Pavaicāsi ceļu kādam orkam?
Bruņinieku pulkā bija manāma jautrība.
fc *
Rankstrails pieklājīgi un iecietīgi pasmaidīja. Bruņinieks runājot sejsegu nebija pacēlis, taču balss nebija sajaucama ar kādu citu: tas noteikti bija Arniols. Acīmredzot arī viņš bija atsaukts no Augstklintes, lai gatavotos karam pret orkiem. Nebija iespējams, ka Arniols nebūtu pazinis Rankstrailu, taču pagaidām bruņinieks to nelika manīt.
— Ja jūs mums iedotu karti, ekselence, vai arī pateiktu, kura zvaigznāja virzienā mums jāiet, domāju, ka līdz Šķeltajam kalnam mēs spētu aizkļūt arī paši, — Rankstrails ierosināja.
— Kuram tu, pāķi, gribi iestāstīt, ka proti lasīt karti? Tādas muļķības tu vari stāstīt savai mātei vai māsai, ja tev tādas ir.
Šoreiz bruņinieki vairs nespēja valdīt smieklus.
— Ekselence! — Rankstrails turpināja aizvien tikpat rāmi un godbijīgi. — Redziet, mēs, vieglie kājnieki, nekad nebūsim tādi kā jūs, ekselence! Mēs pat nedomājam jums līdzināties, taču ceļu mēs atradīsim! Iedodiet mums karti vai pasakiet, pēc kura zvaigznāja vadīties, un mēs dosimies ceļā!
Arniola labajai omai piepeši pienāca gals.
— Kur tu, skrandulāci, tā steidzies? — viņš drūmi noprasīja. — Kas tevi vajā: augļotājs, bende vai greizsirdīgs vīrs? Vai varbūt tu baidies nokavēt tikšanos ar orkiem un uztraucies, ka viņi nepagūs uzšķērst tev vēderu?
— Nav šaubu, ka orki ir briesmīgāki par laupītājiem, — atzina Rankstrails. — Tos nemaz nevar salīdzināt, taču, ja mums kaut nedaudz uzsmaidīs veiksme, tad, iekams viņi mums uzšķērdīs vēderu, mēs vismaz kadu no viņiem pagusim apturēt. Es domāju, ka butu labak, ja mes tūlīt dotos ceļā.
Kapteinis apklusa. Viņa laipnais smaids pagaisa. Viņš izslējās staltāk un pacēla galvu. Tad pavērsās pret saviem vīriem, pagriezdams muguru kavalērijai.
— Dosimies ceļā tagad! — viņš iesaucās, un viņa spēcīgā balss pārskanēja visu citadeli. — Tagad! Vairs nebūs nodedzinātu māju un gūstā aizvestu vīru, kurus pēcāk atrod ar nogrieztu galvu! Vairs nebūs arvien jaunu un jaunu nogalinātu bērnu! Paskatieties ārpusē. Tur, ārpus mūriem. Paklausieties, kā raud sievietes, kuras redzējušas, kā mirst viņu bērni, sievietes, kuras pazinušas savu vīru galvas, nocirstas un uzspraustas mietu galos ap arbūzu laukiem. Ejiet un klausieties, kā viņas raud, jo citu tādu sieviešu vairs nebūs. Nebūs, jo orkus mēs apturēsim. Tagad!
Piekrītoša murmināšana uzņēma viņa vārdus, un cits pēc cita pagalmā sēdošie vīri cēlās kājās.
— Apturēsim viņus! — iesaucās Kapteinis, un viņa balss skanēja skaļi un draudīgi. — Dosimies ceļā tagad! Apturēsim viņus tagad! Tagad! — viņš nodārdināja.
Nu notika kaut kas dīvains, — un nekas tamlīdzīgs nebija gadījies visā vieglās infantērijas vēsturē. It kā iepriekš būtu par to vienojušies, visi kājās pieslējušies vīri, kas stāvēja staltu muguru un paceltu galvu, lai varētu ieskatīties sejā savam Kapteinim, atbildēja:
— Tagad!
Pagalms nodārdēja vairākas reizes. Saskanīgais sauciens tika atkārtots vairākkārt, un ar katru reizi tam pievienojās arvien vairāk balsu.. Arī jaunākie no bruņiniekiem dzirdēja, kā pašu balsis iekļaujas korī un, cik vien dukas rīklē, sauc: — Tagad!
— Tagad!
Pēc Rankstraila mājiena pagalms noklusa.
Jaunais Kapteinis pagriezās pret Arniolu un jautāja:
