— Vai jums būtu tā karte?
— Agrāk vai vēlāk es panākšu, ka tevi per pātagām, — klusītēm šņāca Arniols, pacēlis vāzekli, lai labāk varētu ieskatīties Rankstrailam sejā.
— Es panākšu, ka muguru tev nodīrā tā, lai, dzīvs būdams, tu vairs nemūžam nevarētu nekam piespiesties. Varbūt bendes rokās tev pāries vēlēšanās dzīt jokus.
— Protams, ekselence, ja jūs tā vēlaties. Tikai ne šajā dzīvē, varbūt nākamajā. Jo šajā es esmu Rankstrails, vieglās infantērijas Kapteinis, un es komandēju vīrus, kuri pēc manas pavēles būtu gatavi iet nāvē. Taču, ja es kādam atļautu izrādīt man necieņu, tas nozīmētu, ka tiek aizvainoti arī viņi.
Bruņinieku pulkā iestājās klusums. Visi bija pazinuši Rankstrailu: varbūt neviens viņu agrāk nebija redzējis, taču visi bija dzirdējuši runājam par Lāci, par pavisam jauniņo vieglās kavalērijas Kapteini, kurš protot lasīt, pazīstot zvaigznes un aizstāvot savus kareivjus. Visi bija.dzirdējuši par jauno karotāju, kurš uzvarētu cīņā ar ikvienu, pat ar pekles dēmoniem. Un visi bija dzirdējuši, ka viņš esot neaizskarams, jo šī Kapteiņa dēļ viņa vīri šķērsotu Mirušo valstību un atgrieztos no tās dzīvi.
Arniols sēdēja zirgā kluss un nekustīgs, jo tagad ne tikai Rankstrails uzdrošinājās raudzīties viņam sejā, — tikpat nekaunīgi viņam tieši acīs skatījās arī viss salašņu bars, kas stāvēja Kapteinim aiz muguras, visa šī netīro rīkļrāvēju banda.
Rankstrails saprata, ka nupat ir pārkāpts pirmais algotņu karaspēka likums, saskaņā ar kuru vajadzēja gādāt, lai izsalkuma māktie un bendes iebiedētie vīri allaž stāvētu nokārtu galvu un nodurtu skatienu. Patiesībā Rankstrails tikai tagad saprata, ka šāds likums pastāv. Līdz šim viņš bija ticējis, ka algotņiem algu neizmaksā un pielīgto uzturu nedod tikai tāpēc, ka grāfistē valda muļķība, vienaldzība un bezrūpība.
Tomēr iemesls bija pavisam cits: no algotņiem baidījās. Ja tiem nebija ne naudas, ne ēdamā, tie bija spiesti zagt. Zādzībām sekoja nicinājums un nokaitētas knaibles. Galvenais mērķis bija panākt, lai tie visi un vienmēr turētu skatienu pie pašas zemes. Līdzīgi notika ar Austru: bads, kauns un bailes bija ieroči, ar kuriem te bija pieņemts salauzt cilvēkus. Izmantojot badu, kaunu un bailes, arī algotņus turēja grožos, pie reizes mazinot bailes, ko tie iedvesa valdītājiem.
— Un vēl kas, ekselence, — Rankstrails turpināja. — Ja jūs mani atdosiet bendem, tad jums pašam būs jādodas pie orkiem pastrīdēties par dzīves un nāves jēgu, bet es pieļauju, ka jums padomā ir pavisam citas darīšanas. Tāpēc būs labāk, ja pie orkiem iešu es, kas esmu pieradis cīnīt ies. Bet tagad, — viņš piebilda, kļuvis drūms un nopietns, — dodiet man to karti, jo katru dienu, ko mēs šeit lieki vilcināmies, mirst kāds cilvēks, kuru mēs būtu varējuši izglābt.
\
Labu brīdi valdīja stings klusums, tad beidzot kāds sakustējās — tas bija pavecs, sirms bruņinieks, kura krūšu bruņas rotāja masīvas zelta dzeloņcūkas, apliecinot, ka viņš ir viens no grāfistes ietekmīgākajiem vīriem un senas dzimtas pēctecis. Vecais bruņinieks šķērsoja pagalmu un, nonācis iepretī Rankstrailam, apstājās un nokāpa no zirga, lai nevajadzētu runāt ar viņu, skatoties no augšas.
Sirmgalvis no seglu somas paņēma karti, izritināja to un parādīja Rankstrailam, kur atrodas Šķeltais kalns, Ļaunvējes plakankalne un Labvējes līdzenums, norādīja, kurās vietās visticamāk varētu gaidīt orku uzbrukumus un kur ceļi vēl ir puslīdz droši. Visbeidzot viņš karti atdeva Rankstrailam, apsolīja, ka centīšoties visdrīzākajā laikā nosūtīt viņam papildspēkus, novēlēja labu veiksmi un atvadījās, palokot galvu, pretī no Rankstraila saņemot tādu pašu sveicienu.
Kaut arī Rankstrailu nekad neviens par vadoni nebija iecēlis, no šī brīža viņš neapstrīdami bija ne tikai savas rotas, bet arī visas vieglās kavalērijas — gandrīz piecsimt vīru — Kapteinis.
