Viņi devās ceļā nākamās dienas rītausmā. Katrai nodaļai bija piešķirts pa ēzelim, kas nesa ūdeni un maizi. Pēc trim dienām viņi sasniedza Silāriju, laimīgo zemi, kas izrādījās esam purvaina slīkšņa, bet Dogonas upes un Silāra ezera nimfas bija nez kur pazudušas, vai arī tās bija aprijušas dēles, — lai gan nevarēja atmest iespēju, ka nimfas aiz izmisuma noslīcinājušās kādā no neskaitāmo muklāju akačiem. Odi te bija milzīgi, nežēlīgi un badīgi, tie dzēla arī dienas laikā, un atmiņas par Ārējā loka godīgo dīcēju mākoņiem ieguva nostalģisku nokrāsu. Nemitīgas mocības sagādāja arī dēles: kad pa dubļiem bija nosoļotas nedaudzas jūdzes, vajadzēja apstāties, noņemt kājsargus, saraut augšup bikšu staras un mēģināt tās nolasīt. Dēles karājās pie algotņu stilbiem melnas, piepampušas, asiņu piesūkušās. Ja šīs nešķīstenes rāva pārāk stipri, tās pārtrūka, visu nošķiezdamas asinīm, bet to žokļi palika iezīdusies miesā, kur sāka trūdēt. Trakraila māte bija bijusi zintniece, tāpēc viņš mācēja ieteikt, ka dēlei jāapliek sāls pilna plauksta, bet pēc tam vajag to svilināt, lai tā atlaistu žokļus un nokristu nost. Kad visu sālstrauciņu saturs bija apvienots un lāpas allaž palika degam, dēļu noņemšanas procedūra kļuva ātrāka un mazāk mokoša: tās vieglāk atrāvās no upuru stilbiem, un Lizentrails tās centīgi uzlasīja, lai vakarā uzceptu, — tikai tā varēja atgūt izzīstās asinis un nepieļaut, ka vīri pārlieku zaudē spēkus. Sāls ēdiena aizdarīšanai vairs nebija, tāpēc cepto dēļu garšas uzlabošanai lietā tika liktas gurķumētras un mārsils, kas auga purvu malās.
Otrs grāfistes vietvārdu brīnums bija Zelta mežu novads, kur no zelta nebija ne miņas un kas bija vienkārši milzīgs priežu mežs, kur ikvienam stumbram bija apvijušies īpaši dzelkšņaini kazenāji, kuru lapas bija sadzeltējušas pat vasarā. Taku un ceļu nebija. Vajadzēja lauzties cauri, ik soli izbrīvējot ar cirvju un zobenu cirtieniem, bet tik un tā kazenāji nodīrāja vīriem ādu, kas tikko bija paglābta no purvaiņu odiem.
Galu galā beidzās arī priežu mežs, un skatieniem pavērās Ļaunvējes plakankalne — ziedošu zāļu klāta, vēju šaustīta vismaz desmit dienu no katrām vienpadsmit.
No plakankalnes
Bieža, maiga lietus mērcēto un visu vēju pluinīto plakankalni lielākoties sedza leknas un ziedu pilnas pļavas, kas baroja neskaitāmas aitas un kazas, bet vēl vairāk te ganījās zirgu, kas šai novadā bija drukni, stipri un lādzīgas dabas.
Ciemi te bija divi: Kalnsērce un Kāpuļi, un katrā no tiem bija liels laukums, kur mēdza notikt lopu tirgus. Mājas stāvēja atstatus cita no citas, jo ikvienai apkārt bija izvietoti dzīvnieku aploki un kūtis. Pašas mājas bi ja zemas, kupolveida jumtiem, kas slīpi tiecās līdz pašai zemei un tāpat kā zeme bija noauguši ar zāli un puķēm, — un, raugoties uz skursteņiem, šķita, ka tie izdūrušies no pļavām. Zemie māju logi bija veidoti kā līmeniskas spraugas, un pa tiem bija redzami pavardu uguns alspīdumi. Vietumis bija ierīkoti arī sakņudārzi, ko no visām četrām pusēm sargāja augsti akmeņkrāvuma žogi.
Pakalnos aiz Kāpuļu ciema bija vara raktuves, no kurienes vietējie ļaudis iepirka garas, smalkas vara stieples, kas, savītas lokos, stiprināja un balstīja māju kupolveida griestus, — mājas iekšienē atgāžot galvu, varēja redzēt, kā līdz pašai jumola augšai aizvērpjas gara spirāle. Raktuvēs strādāja punduri, kas bija paverdzināti jau gadu desmitiem, un tos sargāja pusducis bruņotu karavīru. Dažas dienas pēc Kapteiņa ierašanās paklīda baumas, ka vienam no punduriem esot izdevies izbēgt. Bēglis, vārdā Nirdlis, bija gados neparasti jauns, — pareizāk, neparasti jauns priekš punduru cilts, kurā jaunu būtņu piedzimšana gadījās vēl retāk nekā veco nāve, jo, kā zināms, punduri izceļas ar īpašu ilgmūžību.
