Kādā dzidrā rītā, kad ziemeļu vējš bija aizslaucījis no apvāršņa gan mākoņus, gan putekļus, Kapteinis kopā ar Lizentrailu un dažiem jaunākajiem kareivjiem uzrāpās Šķeltajā kalnā. Kāpiens nebija pārāk grūts, un jau pēc pus dienas viņi bija nonākuši virsotnē. No šejienes bija pārredzama visa plakankalne ar tās kazām, aitām un velēnu segtajām mājām, bet zemāk, tālāk uz austrumiem, pletās Labvēje, kas jau bija kritusi orku rokās. Labvēje bija šaura, trīsstūrveida līdzenuma josla, un Kapteinis, iztālēm raugoties, starp kastaņu mežu un savā vaļā aizlaistiem saulespuķu un kukurūzas laukiem sazīmēja nodedzinātu māju krāsmatas: nekas vairāk nebija atlicis no pieciem ciemiem, par kuriem stāstīja Daligaru sasniegušie bēgļi. Labākās zosis visā novadā — skumji bija teikušas pie Daligaras mūriem sasēdušās sievas, atcerēdamās savus mājputnus un gardumus, ko no tiem savulaik gatavoja. Upīte, kas aizsākās no neliela ezeriņa, droši vien bija Melnurga, kuras ūdeņi izskatījās tumši, jo tajos kustēja un ņudzēja neskaitāmas foreles. Tagad šo foreļu zvejnieki bija sakūruši ugunskurus pie Daligaras sienām, un ar forelēm droši vien mielojās kāds cits.
Kapteinis mēģināja ātri aprēķināt, cik vīru viņam vajadzētu, lai īstenotu sapni par šīs zemes atkarošanu, taču iegūtais skaitlis bija tik liels, ka viņš meta šādas domas pie malas. Viņiem bija pa spēkam vienīgi sargāt Ļaunvēji.
Vēl tālāk uz austrumiem sākās Orku zeme — neapstrādāta klajiene, ko sedza necaurejami biezokņi un šķēla nepārvaramas aizas. Šai zemē mijās klinšu pīķi un dziļas kraujas, sausas akmeņaines un staigni purvi — tā bija skopa zeme, kas nebaroja savus bērnus un regulāri izvirda tos pasaulē kā badīgus un alkatīgus vilkus.
Kad satumsa vakars, augšā virs ledainā vēja mirdzēja zvaigznes,-tik lielas un raupjas, ka šķita tikko izlobītas no mizas. Algotņi, kas bija ierīkojuši nometni Šķeltā kalna pakājē, piepeši ieraudzīja, ka no tumsas iznirst neliels stāvs un atklumzā līdz viņu ugunskura gaismas lokam, bet tam pakaļ dzenas četri kareivji, kam līdzi ir arī divi suņi.
Rūķis apstājās. Vispirms uzlūkoja algotņus, tad kareivjus, kas jau mina uz papēžiem, un, pārliecinājies, ka glābiņa nav, paraustīja plecus. Rūķim bija stūraina seja un īsa brūna bārda. Viens plecs un kājas liels viņam asiņoja, liecinot, ka suņi jau paguvuši iecirst zobus bēgļa miesā.
— Man labāk patiks, ja mani nogalināsiet jūs! — viņš aizelsies paskaidroja algotņiem. Tikai apturiet suņus.
Kapteinis bija atgūlies, lai vērotu zvaigznes, un tagad pat nepieslējās kājās.
— Lizentrail, — viņš līksmi teica, — šis kungs no rūķu cilts ir ieradies, lai iestātos algotņos. Aptuveni pirms simt gadiem Daligaras grāfistē ir pieņemts likums, saskaņā ar kuru brīvprātīga iestāšanās karaspēkā var atbrīvot no spaidu darbiem raktuvēs. Ej un paskaidro tiem karavīriem, ka šis tagad ir brīvs algotnis, un tāpēc lai viņi pazūd no šejienes ar visiem saviem suņiem. Mani kaitina tā vaukšķēšana.
— Ei, Kaptein, — ierunājās Siuīls, — mēs pundurus algotņos nekad neesam ņēmuši. Viņus neviens par biedriem negrib.
— Lizentrail, — atkārtoja Rankstrails, — mēs tikko esam pieņēmuši savās rindās kungu no rūķu cilts. Kad būsi dabūjis projām tos raktuvju sargus un viņu kvekšķus, sameklē viņam piemērotas bruņas. Un kā tevi sauc? — beidzot jautāja Rankstrails, pacēlis galvu, lai varētu ieskatīties jaunpienācējam sejā.
— Es esmu Nirdlis, — rūķis atbildēja.
— Labi, Nirdli, es esmu tavs kapteinis, bet viņš ir tavs kaprālis.
Rūķu jauneklis pamāja un pāris reižu norija siekalas, cenzdamies atgūt elpu.
— Zini, Kaptein, — viņš beidzot teica. — Es tevi vienmēr sargāšu. Un, ja tā vajadzēs, miršu, tevi aizstāvēdams.
— Puikiņ, — viņam visai īdzīgi un lepni atteica Lizentrails, paiedamies pretī raktuvju sargiem, — te mēs visi viņu sargājam, un visi, ja vajadzīgs, esam gatavi mirt, viņu aizstāvēdami.
— Nekad neko nevar zināt, — nomurmināja rūķis.
/
Kapteinis šai novadā palika gandrīz divus gadus. Pirms algotņu ierašanās orki te bija sirojuši bieži, postot un laupot, lai pēc tam atkal patvertos viņpus Melnurgai.
— Viņi kampj pa mazam gabaliņam, jo nav jau nekādas steigas un šie zina, kā pareizi jākaro, — sprieda Lizentrails. — Labvēje jau ir viņu rokās, un tagad viņi pamazām gatavojas, lai sagrābtu arī Ļaunvēji. Ja neviens viņus neapturēs, nepaies necik ilgs laiks, kad viņi būs tikuši līdz Daligarai. Kaptein, vai tu zini, ka tā vieta, kur es piedzimu, tagad jau ir Orku zeme? Manu ciemu sauca Dirblaipji, un tas atradās Melnurgas krastā. Aitu mums bija kā spaļu. Likās, uzsnidzis sniegs, tik daudz to bija. Tāpēc mēs bijām pergamenta gatavotāju ciems. Mēs taisījām pergamentu, tad vīri iekrāva vīstokļus lielos kurvjos, cēla mugurā un gāja pārdot. Bet tagad no mūsu ciema nekas nav atlicis. It kā tāda nemaz nebūtu bijis. Mūsu vairs nav…
Kad paklīda ziņas par karaspēka ierašanos, orku uzbrukumi pārtrūka; un visa pirmā gada laikā algotņi ar tiem sastapās tikai vienu reizi.
