Bija redzēts pūķis. Kāds uz šī pūķa jāja, un bija zināms, kas ir pūķa jātnieks. Tas nevarēja būt neviens cits kā elfs — Nolādētais, Ienīstais, Ļaundarīgais, tas pats elfs, Ienaidnieks.
Tas apdraudēja Daligaru un visu grāfisti. Arī paša Valdītāja un Tiesneša dzīvība bija apdraudēta.
Kapteinim tika pavēlēts nekavējoties atgriezties galvaspilsētā. Vieglo kavalēriju bija iznīcinājuši orki. Neviena cita vairs nebija.
Tikai viņš un viņa vīri.
No visām ģeķībām, ko Kapteinim savā mūžā bija gadījies dzirdēt, šī neapšaubāmi bija visģeķīgākā.
Daligarā taču gluži neskartas un bruņotas līdz zobiem joprojām bija gan īstā kavalērija, gan īstā infantērija — tām bija saskaņoti un simetriski kājsargi, tērauda bruņas, kārtīgu meistaru kalti, izturīgi zobeni, īsteno bruņinieku karaspēkam taču nekādu postu nevarētu nodarīt ne elfs, ne pūķis, bet acīmredzot tā šķita vienīgi Rankstrailam.
Ģeķīgās pavēles bija saņemtas, un diemžēl tās nozīmēja īstu katastrofu.
Bija nesaprātīgi un noziedzīgi tā piepeši doties projām un pamest vietējos pierobežas ļaudis bez aizstāvības, taču Rankstrailam nebija izvēles, pavēlei bija jāpakļaujas. Viņš vēl paguva saaicināt uz sapulci visu ciemu vecākos. Viņš tiem piekodināja, ka vissvarīgākais ir uzturēt kārtībā signālugunskurus. Un galu galā arī vietējie spēja izveidot nopietnus spēkus robežu sargāšanai: vajadzēja tikai apbruņot ar izkaptīm un kapļiem arī sievietes. Kāpēc lai viņas nevarētu cīnīties? Katrā ziņā novadā, kur mēdz iebrukt orki, sievietes nekad un nekur nedrīkst iet neapbruņotas.
Staigādams šurpu turpu gar sanākušajiem un runādams, Rankstrails to acīs saskatīja neizmērojamas bailes, un viņu pārņēma naids — gan pret Valdītāju un Tiesnesi, gan pret otru vainīgo, pret elfu, pret Nolādēto, jo viņu abu dēļ viss Ļaunvējes novads tagad paliks bez algotņiem, tukšs un neaizsargāts līdzās zemei, kas kuru katru brīdi izvirdīs neskaitāmas orku bandas.
Kad tālumā nāca samanāma pilsēta, kas iedēvēta par Dzeloņcūku, algotņi aiz pārguruma vai krita no kājām — viņi bija soļojuši pa divdesmit stundām dienā un pabarojuši visas ezera, upes un staignāju dēles, kas badīgi piesūcās pie miesas, ko jau diezgan bija spīdzinājuši ērkšķi un odi. Algotņu spēki bija izsīkuši. Jau bija satumsis vakars. Taču pie pilsētas vārtiem sākās nebeidzams strīds ar vīzdegunīgajiem sargkareivjiem, kas nekādus norādījumus nebija saņēmuši un ij nedomāja vēlajā stundā traucēt kādu no augstākajiem virsniekiem, lai šādus rīkojumus saņemtu. Kaut arī bija teikts, ka algotņu klātbūtne galvaspilsētā esot absolūti nepieciešama, steidzama, neatliekama un būtiski svarīga — tik izšķiroša, ka steigšus vajadzēja traukties šurp, bet veselu novadu pamest neaizsargātu un tā iedzīvotājus lemt noslaktēšanai, — par spīti tam nevienam daligarietim nebija ienācis prātā sameklēt algotņiem apmešanās vietu. Vienīgie, kas mēģināja rīkoties, bija strēlnieki: tie pamanīja, ka Kapteinim līdzās ir vilks, un mēģināja to nošaut. Par laimi, Rankstrails paguva tos laikus pārliecināt, ka šāda izrīcība pie laba gala nevestu, kā arī nedaudzos, toties izteiksmīgos vārdos izteica savu viedokli par strēlnieku šaujamlokiem un ieteica piemērotāku to lietošanas veidu.
Beigu beigās jau dziļā naktī vārtu sardze piekrita izsaukt kādu virsnieku, tas ieradās, izstarodams ledainu augstprātību, un pastāstīja par pēdējiem baismajiem notikumiem Daligarā, par šaušalīgo traģēdiju, kurai stājusies pretī tikai viņa kareivju drosme. Nolādētais elfs atkal bija ieradies pilsētā. Ļaundarīgais bija mēģinājis nolaupīt princesi Austru, un tikai ar lielām pūlēm šo noziegumu bija izdevies novērst, — to dzirdot, Kapteinis pirmoreiz nopriecājās, ka ir atgriezies Daligarā, un pirmoreiz viņā uzliesmoja naids, kas bija vēl stiprāks par to, ko viņš juta pret orkiem un Tiesnesi. It kā ar to nebūtu gana, virsnieks turpināja, Nolādētais tai pašā dienā vēlreiz esot atgriezies pilsētā, atbrīvojis no pazemes cietumiem grāfistes visbīstamākos noziedzniekus un kopā ar tiem aizbēdzis. Šī stāsta daļa gan Rankstrailam šķita savāda: kādi ļaundari varēja būt ieslodzīti pazemes cietumos valstī, kur nebija pieņemts ienaidniekus paturēt gūstā?
Nākamajā rītā Rankstrails netālu no pilsētas vārtiem iekārtoja plašu nometni, kas aizņēma visu Dogonas krastu un sniedzās līdz pat niedrājiem. Vēl viņš panāca, pareizāk, ar pusvārdos izteiktiem draudiem izcīnīja pa kukulim maizes katriem sešiem vīriem, kā arī tiesības zvejot un medīt ikvienam algotnim.
