Pārtapšana par vieglās kavalērijas jātnieku bija ikviena kājnieka viskvēlākais sapnis, jo nozīmēja jūtamas pārmaiņas un nodrošināja gandrīz vai cienījamu stāvokli sabiedrībā, — arī Rankstrails pēc tā bija ilgojies, taču kāpēc gan tam bija jānotiek tagad, kad viņš ir uzklausījis Austras teikto, tagad, kad viņš nav ticis skaidrībā, kas īsti notiek? Rankstrails mēģināja iebilst, ka neprotot jāt (kas nebija gluži taisnība) un nekā nejēdzot no zirgiem (kas nebija gluži melots), bet šoreiz Arniols viņu pārtrauca:
— Kaptein, vai tad jūs neesat tas vīrs, kuram padodas it viss, lai arī pie kā jūs ķertos? Jums vienmēr viss ir brīnumaini izdevies! Esmu pārliecināts, ka izdosies arī šoreiz.
— Jūs pats teicāt: brīnumaini. Tāpēc jau tas ir brīnums, ka notiek tikai retu reizi. Ja tā gadītos vienmēr un visur, par brīnumiem nemaz nevarētu runāt. Un šoreiz mums vajadzētu saprast, kā sagādāt zirgus, pēc tam vajadzētu apjēgt, kā noturēties tiem mugurā, vēl pēc tam vajadzētu atrast pūķi, un arī ar to visas grūtības nebeigtos. Mums vajadzētu tam pūķim iestāstīt, lai viņš ļauj sevi nonāvēt. Jūs taču negribēsiet, lai mēs jūsu vietā nokaujam pūķi? Kā tas vispār ir darāms?
— Pūķi nogalināt nav nemaz tik grūti: viņa vēders un krūtis ir viegli ievainojami. Tur zvīņas ir tikpat plānas kā čūskas āda.
— Jūs gribat, lai mēs viņu apšaudām ar savām strupajām bultām, sēdēdami seglos, kur nemaz neprotam noturēties? Ja jau jūs par pūķiem visu tik labi zināt, kāpēc jūs paši nevarētu viņu nokaut? Ja viņu nogalināsim mēs, kuram tad tiks viss gods un slava? Ko tad jūs pēc gadiem piecdesmit stāstīsiet saviem mazbērniem, kad būsiet apsēdušies pie pavarda un ārā līs lietus? Labāk pie pūķa ejiet jūs, tā būs labāk. Jūs, drosmīgie varoņi, nokaujiet pūķi, bet mēs atgriezīsimies pie Šķeltā kalna cīnīties ar orkiem, jo no tā darba nekāds gods un slava neatlec. Galu galā, mums mazbērnu nebūs, tāpēc arī stāstāmo laikus sagādāt nevajag. Bet, ja nu mums kāds mazbērns tomēr gadīsies, mēs viņiem pastāsīsim, ka satikām jūs — pūķa kāvējus. Tā būs vēl labāk nekā stāstīt, ka paši esam nobeiguši pūķi. Vai tagad es varu iet projām?
Neviens neatbildēja. Rankstrails pagriezās uz promiešanu.
— Kaptein, — viņu uzrunāja vīrs, kurš līdz šim brīdim bija palicis klusi sēžam. Tas bija tas pats sirmgalvis, kurš Rankstrailam bija iedevis karti, tas pats vecais bruņinieks ar zelta zīmotnēm. —Jūs esat iecelts par vieglās kavalērijas Kapteini, saglabājot savā pakļautībā arī visu vieglo infantēriju, un Valdītājs un Tiesnesis jau ir parakstījis attiecīgo dekrētu. — Bruņinieks nopūtās, vairīdamies skatīties Rankstrailam sejā, un Rankstrails saprata, ka sirmais vīrs ne tikai nav šīs idejas autors, bet piedevām jūtas vainīgs, ka nav spējis nejēdzīgo lēmumu novērst. Sirmgalvis uzmeta greizu skatienu Arniolam un turpināja: — Arī man šķita, ka būtu… ka nebūtu… — Vēl viens greizs skatiens Arniola virzienā. — … ka ir nedaudz pārdroši, ja piedosiet šo izteikumu, ierosināt Valdītājam un Tiesnesim, ka pret grāfistes ienaidniekiem cīņā jāsūta… — trešais skatiens uz Arniola pusi. — … vīri, kuri ir neapšaubāmi drosmīgi, taču neprot jāt. Un sevišķi pārdrošs šis priekšlikums šķita, zinot, ka starp grāfistes ienaidniekiem ir arī pūķis. Turklāt tieši jūsu vīri visu šo laiku atvairīja orkus no austrumu novadiem, bet tagad šīs zemes paliks neaizsargātas. Neviens vairs nespēs apturēt orkus. To varēsiet vienīgi jūs, Kaptein, ja jums rīt izdosies uzvarēt. Ja jūs kritīsiet, nebūs vairs neviena, ko sūtīt cīņā ar orkiem. Ja — lai dievi pasargā — jūs dezertēsiet vai atteiksieties izpildīt pavēles… es to saku tikai sacīšanas pēc, Kaptein, jo lieliski zinu, ka nav pat pieļaujama doma, ka jūs varētu būt tik traks un tik… noziedzīgs… lai ar šādu soli lemtu nāvei gan sevi, gan savus vīrus, gan — saskaņā ar pēdējiem lēmumiem — visu jūsu vīru ģimenes locekļus un tuviniekus, kas dzīvo grāfistē… tā tas ir nolemts… apstiprināts ar pēdējiem Valdītāja un Tiesneša dekrētiem… — sirmais bruņinieks runāja arvien lēnāk. — … ja tā notiktu, tad vairs nepietiktu ar Daligaras trīspadsmit bendēm un vajadzētu pieņemt darbā vēl citus. Un, kad bendes darbu būtu pabeiguši, austrumu novadi kristu orku rokās. Rīt no rīta jūs dosieties ceļā kopā ar Arniola kungu. Jūs viens otram sniegsiet atbalstu un palīdzēsiet. Pēc šīs cīņas jūs drīkstat būt uzvarētājs vai mironis, Kaptein. Sakāve tiks pielīdzināta nodevībai, — nopūzdamies noteica sirmgalvis. — Man ļoti žēl, — viņš negaidīti piebilda, nodurdams skatienu.
Iestājās stindzinošs klusums, kuru salauzt neuzdrošinājās pat dusmu plosītais Arniols.
— Es gribētu ko vaicāt, — beidzot ierunājās Rankstrails, vērsdamies pie vecā bruņinieka.
Vīrietis pacēla galvu un paraudzījās uz viņu.
— Vai es varētu uzzināt jūsu vārdu? Nākamajā reizē, kad tiksimies, es labprāt vēlētos jūs sveicināt.
Pagāja brītiņš, iekams vecais bruņinieks saprata, ko viņam jautā. Viņš nepasmaidīja, bet piecēlās kājās un laipni stādījās priekšā:
