— Kaptein, vai tu kādreiz esi redzējis cilvēkus, kas iznāk no pazemes cietuma, kur pavadīts vairāk par sešiem mēnešiem? Tie ir taisni tādā pašā krāsā. Pielīmē kaut ko pie sejas, uzmauc pa virsu vēl tādu ķiveri, pagaidi nepilnu gadu, un arī tu būsi balts kā gaļas mušas kāpurs. Paskaties uz viņa roku ādu. Tāda pati kā mūsējā. Orki tikai ir augumā nedaudz lielāki, druknāki un tumsnējāki. Daudzi orki ir garāki par mums, garāki ari par tevi, kas neesi nekāds slkaļa, taču ne visi. Purvu orki ir mazāki, mazāki pat par mani, kaut arī esmu sīkaļa. Runā, ka viņi esot spalvaināki, bet tie ir sadomājumi. Varbūt ir taisnība, ka viņi smird stiprāk nekā mēs, bet varbūt viņi vienkārši mazgājas-vēl retāk un viņu bruņām nav kārtīgu saišu. Bruņu gabalus kopā satur lopu cīpslas, un tā smaka ir jūtama pa gabalu. Bet arī mēs smirdam tieši tāpat tad, kad mums aptrūkstas saišu un mēs izmantojam vēršu cīpslas. Tiem, kas mūs saož pa vējam, šķiet, ka tuvojas orki. Viņiem ir mazliet plakanākas sejas un mazliet taisnāki mati, bet citādi… Toties dzīvus viņus var viegli atšķirt. Orki pārvietojas visi kopā — baros, vienībās, bataljonos, karaspēkos. Vientuļš un atsevišķs orks ir kā mironis. Viņi ēd visi kopā, soļo visi kopā, apdzeras visi kopā un visi kopā iet tālāk. Orku parādes ir neiedomājami iespaidīgas. Par tādām varētu sapņot ikviens, kurš iedīda kareivjiem soļošanas māku. Viņi visi kustas kā viens vesels. Un vēl: orki ir tie, kuriem slepkavošana sagādā prieku, un katru veiksmīgu slaktiņu viņi nosvin. Orkiem patīk skatīties, kā mokās bērni, — tā ir taisnība, varu tev apzvērēt, Kaptein. Arī es nāku no Piemales. Es vēl atceros savu brāli. Viņš bija drusku vecāks par mani. Mēs abi kopā ganījām aitas. Viņš aizvilināja orkus sāņus, lai es varētu aizbēgt. Man izdevās aizsprukt, bet viņu noķēra. Es redzēju, kā viņu nogalināja. Viņi smējās. Un pēc tam dejoja. Gribi zināt orka galveno pazīmi? — orks ir tas, kurš priecājas, kad bērns cieš, bet vēl laimīgāks tas ir, ja bērns mirst. Un vēl runā, ka pusorkus nemaz tik viegli no cilvēkiem nevarot atšķirt, bet es nezinu, vai tā ir taisnība.
— Vai tad pastāv pusorki?
— Runā, ka šai pasaulē pastāvot viss kas.
Nu Kapteinim bija gana. Viņš izgāja no zāļu un ziedu segtās zemnīcas, kas bija līķu, vēmekļu, asiņu un vīna lāmu pilna, un beidzot izvēmās. Viņš vēma ilgi un mokoši.
— Ei, Kaptein, — teica kaprālis, iznācis viņam palīgā, — tev nevajadzētu ēst tārpainus sīpolus. Pats redzi, ka tie nenāk par labu veselībai.
Kapteinis tupēja uz ceļiem un raustīdamies vēma, pat nespēdams ievilkt elpu. Kad Lizentrailam beidzot izdevās viņu piesliet kājās un aizgādāt atpakaļ uz nometni, Rankstrails palika guļam savā guļvietā un divas dienas nejaudāja izdvest ne vārda. Lizentrails vēlreiz uzdrošinājās ieminēties, ka savārgums Kapteinim piemeties no puspuvušu sīpolu ēšanas.
Kapteinis atlaba, taču kopš šīs dienas allaž bija drūms un kluss.
Par laimi, orki vairs nerādījās.
Tagad īstais ienaidnieks bija nevis orki, bet gan bailes no orkiem.
Kapteinis izcīnīja arī šo cīņu.
Viņš izplānoja secīgu trauksmes ugunskuru un šķēršļu sistēmu, lai orku bandas vairs nevarētu uzbrukt nemanīti. Vienojās ar ciemu vecākajiem, ka ikvienai kopienai jāuzbūvē neliels aizsargmūru loks, kura iekšienē tuvākās apkārtnes iedzīvotāji varētu patverties uzbmkuma laikā. Algotņi vietējiem ļaudīm iemācīja organizēt sardzes patmļas. Pie akām, kas bija visvairāk apmeklētās un tāpēc arī uzbrucējiem viskārdinošākās vietas, tika izvietoti bruņoti vīri. Ikvienam, kurš devās pēc ūdens vai ganīt lopus, tika uzlikts par pienākumu ņemt līdzi kādu ieroci, bet galvenais — ragu, ar kuru pūst trauksmi, ieraugot sirotājus. Kapteinis ar ciemu vecākajiem vienojās, ka algotņus ēdina un izmitina, savukārt pretī tie sniedz aizsardzību, kā arī pēc vajadzības palīdz lauku darbos un būvējot aizsargmūrus. Tāpēc, kad alga vairs nepienāca — un tas notika jau pēc pusgada —, vīri joprojām bija vienmēr paēduši un nezaudēja možu garu.
Pienāca ziema. Dienas aizvien bija diezgan siltas, taču naktīs pūta ledaini salts vējš. Bieži no rītiem algotņu nometnes bija pārklājusi sarma, bet tad uzlēca saule un visu baltumu izkausēja.
Pienāca algotņu otrais pavasaris Ļaunvējes plakankalnē un pamazām pārtapa vasarā. Akācijas ziedēja lieliem baltiem un karmīnsarkaniem ziediem, kas Rankstrailam atsauca atmiņā princeses Austras tērpu. Miers izbeidzās kādā svelmainā dienā, kad karsts un smilšains vējš skrēja pār plakankalni un, iebrāzies Šķeltā kalna plaisā, vaidēja kā mirējs.
