Nedaudzas jūdzes uz dienvidaustrumiem, kur Ļaunvējes plakankalne beidzās un sākās Dilstošā Mēness kalni, orki bija uzbrukuši vieglajai kavalērijai. Ar lūgumu pēc palīdzības un atbalsta ieradās kāds nāvējoši ievainots jauns kareivis, kuru līdz Rankstraila nometnei atnesa dubļiem un asinīm nošķiests zirgs. Rankstrails un Lizentrails jātnieku pamanīja jau iztālēm un steidzās tam pretī. Viņi paguva uzklausīt atgādāto vēsti, bet jau nākamajā mirklī puisis izslīdēja no segliem, nogāzās zemē un palika guļam, stingi raugoties nekurienē, bet viņa acis kļuva arvien stiklainākas. \
Dilstošā Mēness kalnus viņi sasniedza pusotras dienas laikā, pa ceļam vairākkārt piestādami, lai atpūstos. Šie bija sausi un neauglīgi kalni, akmeņainajā zemē auga vien reti un zemi krūmi, toties daudz bija stāvu un drūmu aizu. Te nebija ūdens. Strautu gultnes bija izkaltušas un saplaisājušas putekļainās sprāgās.
Sadalījušies vairākās grupās, viņi, nežēlīgajai saulei karsējot, izstaigāja kalnus krustām šķērsām, taču neatrada ne vieglo kavalēriju, ne orkus. Beidzot gaisā biedīgi riņķojošu maitasputnu pulks norādīja dziļu un drūmu aizu, kurā reiz tecējusī upe bija izsusējusi, — tur viņi atrada to, kas bija atlicis no vieglās kavalērijas, un šiem vīriem palīdzība vairs nebija vajadzīga — ja nu vienīgi kāds vēl nebija atradis pārcēlāju pār Mirušo valstības upi.
— Vai tu tici, ka visiem, kas nomirst, esot vajadzīgi divi graši, ko samaksāt pārcēlājam? — jautāja jaunais Trakrails.
— Nē, — pārliecinātā balsī viņu mierināja Lizentrails. — Nāve ir vienīgais, ko var dabūt pilnīgi par brīvu, nevienam neko nemaksājot.
Zirgu aizā nebija neviena paša — ne dzīva, ne beigta: orki tos droši vien bija aizveduši projām vai apēduši. Kopā ar algotņu līķiem aizā gulēja arī divu nogalinātu ganiņu ķermeņi, un Rankstrails apjauta, kā viss droši vien noticis: neliels bariņš orku ar lielu troksni nolaupīja divus ganu puikas un panāca, ka algotņu kavalērija viņiem seko līdz pat saules nokaitētajai aizai, kur gaidīja to smirdošā karaspēka vairākums. Aiza bija kļuvusi par lamatām. Iespējams, lai iznīcinātu visu vieglo kavalēriju, bija pieticis ar dažiem dučiem strēlnieku, kas nostājušies uz klintīm abos aizas galos.
Rankstrailam bija izdevies padarīt nepārvaramu sev atvēlēto robežas daļu, bet kavalēristiem tas bija izrādījies par grūtu, tā nu viņiem bija vajadzējis cīnīties arī ar tiem ienaidniekiem, kuri bija spiesti mest līkumu Ļaunvējei.
Te vairs nekas nebija darāms: vajadzēja vienīgi apglabāt mirušos un doties projām.
Rankstrails daļu savu vīru atstāja sargāt divus šī novada ciemus un ierīkoja trauksmes ugunskuru ķēdi, kas ziņu par nākamo uzbrukumu laikus spētu aizgādāt līdz Šķeltajam kalnam. Viņš arī nosūtīja uz Daligaru ziņu par notikušo katastrofu un griezās atpakaļ uz Ļaunvēji.
Šķērsojot pēdējo no Dilstošā Mēness kalnu aizām, vienu no viņa vīriem sāka kratīt briesmīgs drudzis: nelaimīgais dega kā ugunīs, bet Trakrails apgalvoja, ka slimnieks jau pēc nepilnas dienas atkal būšot spējīgs stāvēt uz kājām, tikai viņu vajagot padzirdīt, tāpēc nepieciešams ūdens, daudz tīra ūdens.
— Vai kādam vēl ir kaut drusku tīra ūdens? — jautāja Kapteinis.
— Man ir pusblašķe, bet netīrs un gļotains, — atbildēja Lizentrails.
— Tad kāpēc tu to staipi līdzi?
— Vēl vienu dieniņu šādā saulē, un ar prieku varēs dzert arī tādas gļotas.
Viņi aizkavējās, lai ļautu slimniekam atpūsties un sameklētu ūdeni. Kapteinis to atrada pēc smaržas: tas bija gandrīz izsusējis avots dziļā klints plaisā. Blašķes pildījās izmisīgi lēni, pa pilienam vien. Griezdamies atpakaļ pie pārējiem, Rankstrails saklausīja klusus smilkstus. Paslēpies krūmā vai, pareizāk, sapinies dzelkšņotos zaros, smilkstēja mazs vilcēns. Tas droši vien bija ndvēlies no klints sienas, bet varbūt to kāds no augšas bija nogrūdis.
Vilcēna mēle bija slāpēs izkaltusi, un tam bija ievainota ķepa. Mazulis teju vairs nepēja pat pasmilkstēt. Viņš bija mazs, bet drosmīgs. Kad Rankstrails pastiepa roku, lai viņu satvertu, tas draudīgi ierūcās. Kapteinis pārgrieza zaru, kas vilcēnu turēja kā slazdā, un atbrīvoja gūstekni. Viņš satvēra to aiz skausta un pacēla gaisā, un abi ieskatījās viens otram acīs. Kucēns vēlreiz ierūcās un sāka smilkstēt. Viņa kažoks bija gaiši pelēks, bet acis skaisti brūnas — tādā nokrāsā kā kastaņu medus — un atsauca Kapteinim atmiņā Augstklinti. Pavisam netālu gulēja arī mazuļa māte, skaista vilcene, orku raidītas bultas nogalināta vismaz pinns trim dienām.
Rankstrails padzirdīja mazuli ar Lizentraila gļotaino ūdeni, jo slimajam kareivim nu bija sagādāts labāks dzeramais, un vilcēns atdzīvojās.
Kad Kapteinis to atkal paņēma rokās, vilcēns viņam nolaizīja seju un pārguris tai pašā mirklī aizmiga. Rankstrails nolēma vilcēnu paturēt.
