Uzticējis vilku Lizentrailam, Rankstrails ieradās Tiesneša pilī. Masīvā, disharmoniskā un drūmā ēka viņam šķita kaitinoša — tā vienlaikus bija neglīta un neērta. Jau iepriekšējā reizē — garajā dienā, ko viņš kopā ar Austru bija pavadījis dārzā, pils izskats bija viņu satriecis, taču todien viņam nebija daudz laika pētīt arhitektūras īpatnības. Tagad viņš. šo ēku varēja apskatīt tuvumā un pēc sirds patikšanas, jo par spīti tam, ka uz pili viņš bija izsaukts ar vislielāko steigu, pieņemšanu vajadzēja gaidīt pusi dienas. Pāžs, kas viņu bija pavadījis līdz kādam iekšpagalmam, pamanīja Rankstraila apjukuma pilno skatienu slīdam pār drūmajiem mūriem, neizteiksmīgajām fasādēm, retajiem, nesimetriski izvietotajiem logiem un, noturējis to par apbrīnas paudēju, lepni ņēmās skaidrot, ka te redzamais ir saucams par jauno stilu.
Visu Daligaru pavisam drīz nojaukšot un uzbūvēšot no jauna — jāsagrūst atbaidoši pārsmalcinātajiem pagalmiem, ko ieskauj grezni portiki, jāsagrūst banālajām akmens kāpnēm, kas līkločiem vijas uz augšējiem stāviem, jāsagrūst muļķīgajiem efeju ieskautajiem balkoniņiem, bagātīgajiem metālkalumiem, rakstainajiem marmora arhitrāviem, nelielajiem tempļiem ar dubulto, itin kā savīto kolonnu rindām, nišām, divaiļu lodziņiem, volūtām, kapiteļiem, frīzēm un antefiksiem — tam visam jāiet bojā, lai būtu skaidrs, ka līdz ar Valdītāju un Tiesnesi atnācis jauns laikmets, sākusies jauna ēra. Jauns stils. Patlaban tiekot izstrādāta arī jauna valoda. Tikko elfu sazvērestība būšot sakauta un grāfistes saimniecībā sākšoties jauns uzplaukums, visi spēki tikšot veltīti jaunajam stilam. To dzirdot, Rankstrails pirmo un vienīgo reizi nodomāja, ka badacietēju tautai no pašu nabadzības var atlēkt arī kāds labums.
Nīkdams pagalmā un pacietīgi gaidīdams, līdz kāds izrādīs laipnību un pavēstīs, ko darīt tālāk, Rankstrails piepeši izdzirda balsi:
— Kungs!
Pinnajā mirklī viņš pat nesaprata, ka šī uzruna ir veltīta viņam. Un ieraudzīja, ka tieši pretī — aiz šaura lodziņa metāla restēm — stāv vienīgā, kura tāpat kā Aizdevējs viņu ir uzrunājusi šai vārdā. Austra, Daligaras princese, aizvien bija brīnišķīgi skaista, taču viņas skaistums vairs nebija tik caurspīdīgs un vārīgs kā tolaik, kad viņš to bija redzējis pirmoreiz.
Garumā viņa bija pastiepusies vismaz par diviem sprīžiem, kakls vairs nešķita smalks kā puķes kātiņš, bet lepni slējās uz pleciem, kas bija pieņēmušies platumā, un arī brokāta piedurknēs ieslēptie augšdelmi vairs neizskatījās tievi kā vītola zariņi. Acīmredzot, skrubinot ķirzakas un ēdot ceptas vardes, Austras augums bija atguvis vēlēšanos augt un ziedēt, un tagad loga restes bija ieķērušās rokas, kam vienlīdz piemita gan skaistums, gan spēks. Kapteinis nodomāja, ka šoreiz viņu uzrunā ne vairs meitene, bet jauna sieviete. Protams, ļoti jauniņa, tāda, kura tikko atvadījusies no bērnības, tomēr sieviete.
— Kungs! — viņa klusītēm atkārtoja.
Viņas acis mirdzēja kā vasaras saule starp jasmīna lapām, kā pavasara gaisma pār āboliņa trejlapīšiem, tās bija dzidras kā Kastaņaras ezeriņi, un to piesātinātais zaļums atsauca atmiņā sniega klātas pīniju galotnes. Tās bija zaļas kā vējš, kas skrien pār zāļainiem pakalniem. Kad tās sastapa Kapteiņa acis, Austra pasmaidīja.
Ne kauna, ne vainas, ne baiļu — nodomāja Rankstrails.
— Vai viņš jums nodarīja pāri, kundze? — Rankstrails satraukti vaicāja, kaut arī Austras starojošais smaids liecināja, ka nekāds ļaunums nav noticis. — Es domāju, vai Nolādētais jums neko nenodarīja?
— Viņš nav Nolādētais, kungs. Viņš ir pēdējais un visvarenākais no elfu cilts. Viņš man nenodarīja nekā ļauna, un viņam nemaz nebija nodoma man kaitēt. Viņš vienkārši šķērsoja manu dārzu brīdī, kad piepildījās viņa liktenis. Klausieties, kungs! Ir kāds sens pareģojums, kuru reiz izteicis pats ķēniņš Ardvins, — pareizāk, bija kāds pareģojums, bet mans tēvs pavēlēja to iznīcināt. Pēdējais no elfu cilts karotājiem manā dārzā būtu varējis pieļaut tikai vienu nelabojamu kļūdu — viņš būtu varējis mani iemīlēt, un mans pienākums bija to nepieļaut. Tāpēc es biju netaisna un nodarīju sāpes kādai mazai meitenei. Tas bija sāpinoši man pašai, taču citādi rīkoties es nevarēju. Man vajadzēja izrādīt, ka esmu tik dumja, augstprātīga un rupja, lai, mani ieraudzījis, pēdējais un varenākais no elfiem nemūžam nevēlētos saistīt savu dzīvi ar manējo. Tagad viņš ir atgriezies, bet atgriezies tikai tāpēc, lai atbrīvotu un nogādātu drošībā meiteni, to, kura būs viņa ķēniņiene, to, kura ir Ardvina mantiniece un par kuru Ardvins bija pareģojis it visu, izņemot tās vārdu. Zināt, kungs, tālo laiku migla reizēm maldina arī visviedākos pareģus.
— Kundze, piedodiet, — izmisis ierunājās Kapteinis. — Piedodiet, taču es nekā nesapratu.
Vairs nebija laika. Uz visu rīta cēlienu pametis Kapteini pagalmā nīkstam pilnīgā vientulībā, tieši tagad pāžs atgriezās un aicināja viņu sev līdzi.
— Kungs, es jūs lūdzu, neaizmirstiet savu zvērestu!
