— Kungs, es esmu Follijs, Daligaras grāfs, bet mūsdienās tas ir tikai goda tituls, kas nozīmē vienīgi to, ka esmu pēdējais no pilsētas dibinātāju pēctečiem.
Rankstrails atbildēja, palocīdams galvu.
Arniols nolēma, ka atkal ir pienācis laiks likt dzirdēt savu balsi, kas jautri un dziedoši noskanēja pakaļ Kapteinim, kurš jau devās prom:
— Rītausmā jums jābūt gataviem. Mēs pateiksim, kas un kā jums darāms. Esmu pārliecināts, ka jūs, būdami tādi gudrinieki, pratīsiet sev sagādāt zirgus un arī iemācīsieties uz tiem jāt. Citādi jūs uzskatīs par dezertieriem. Tāpat esmu pārliecināts, ka jūs, būdami tādi drosminieki, ienaidniekus apturēsiet. Apturēsiet visus, kas jāaptur. Jo citādi jūs atzīs par nodevējiem.
Rankstrails viņu klusībā nolādēja. Nebija skaidrs, vai Arniols mēģina izmantot viņu, lai iznīcinātu elfu un pūķi, vai — gluži pretēji — mēģina izmantot elfu un pūķi, lai iznicinātu viņu un viņa vīrus. Katrā ziņā bija skaidrs, ka vismaz vienu no šiem mērķiem — ja ne abus vienlaikus — Arniols pavisam drīz sasniegs.
Atgriezies nometnē ārpus mūriem, Rankstrails sapulcināja savus kareivjus un pavēstīja, ka viņi tagad ir arī vieglā kavalērija. Kavalēristus izraudzīties nebija grūti: par tiem kļuva visi, kas kopā ar Rankstrailu bija bijuši Augstklintē, jo tieši šiem vīriem bija visvairāk naudas — gan ietaupījumi no Aizdevēja maksātās algas, gan tā nauda, kas algā bija izmaksāta pēdējos divos gados un kuru nebija vajadzējis tērēt, jo par algotņu uzturu Rankstrails bija vienojies ar ciemu vecākajiem. Šie bija visuzticamākie vīri, turklāt tā nebija nejaušība, ka tieši viņi pie Šķeltā kalna bija iemācījušies jāt, — it visi, kurš dedzīgāk, kurš mazāk dedzīgi, bija lolojuši sapni par iekrāto naudu nopirkt zirgu un iekļūt kavalēristos.
Siuīls, aiz dusmām zilgani bāls, svepstēja, ka Kapteinim neesot ne mazākās saprašanas par to, kas ir īstas ciešanas, bet viņš, kā allaž, bez jebkādām ciešanām un grūtībām esot kļuvis par kavalērijas komandieri. Labu brīdi tā šņācis, Siuīls lepni un nīgri paziņoja, ka par kavalēristu nekļūšot, tāpēc lai ar viņa sabiedrību nerēķinoties.
Zirgus varēja iegādāties grāfistei piederošajos staļļos, kas atradās netālu no tās ēzeļu mītnes, kur pirms diviem gadiem bija nomitināti arī algotņi. Zirgu staļļos netrūka. Vismaz tos Arniols bija pacenties sagādāt. Rankstrails tirgojās un kaulējās visu vārdā, lai vīri nekļūtu cits citam par sāncenšiem un lai zirgu cenu izdotos nospiest pēc iespējas zemāku. Viņam izdevās panākt, lai cena noslīd līdz desmit sudraba dālderiem par zirgu ar visiem segliem. Lizentrailam bija tikai astoņi dālderi, un par šo summu viņš varēja dabūt tikai vecu, kaprīzu ķēvi ar nelāgu slavu. Vienīgais, kam naudas nebija nemaz, bija Rankstrails, kurš visu nopelnīto joprojām sūtīja tēvam. Viņa tarbā glabājās vien dažas vara monētas, ko viņš bija pietaupījis, lai varētu nopirkt medus un sezama sēkliņu gardumus mazajam brālim, kad nākamreiz brīvajās dienās atkal varēs atgriezties mājās.
Rankstrails izvēlējās sev zirgu — skaistu bēri un pagaidām atstāja to pie tirgotāja, bet pats devās uz pilsētas zemāko daļu, uz mūru noēnotu tumšu ieliņu, kura bija pazīstama kā Augļotāju iela un uz kuru viņam ceļu parādīja Lizentrails, kam šī vieta nebija sveša.
Nami te bija augsti, šauri un sabūvēti tik cieši cits pie cita, ka brīžam starp tiem vajadzēja spraukties sāniski. Ieliņa bija stāva un vietām izlikta pakāpieniem.
— Ei, Kaptein, — teica Lizentrails, — uzmanies. Tas, kurš iegriežas šeit, agrāk vai vēlāk iegriežas arī pie bendes.
Kapteinis pamāja. Viņš būšot uzmanīgs. Viņš labi zināja, kas Daligaras grāfistē notiek ar tiem, kuri laikus nesamaksā visu, ko pieklājas samaksāt.
Ieliņa bija tukša, un Rankstrails ar jautājumu, kur te varētu atrast kādu aizdevēju, vērsās pie vienīgā sastaptā vīra, kurš, tērpies garā, tumšā paltrakā, sēdēja uz kāda nama sliekšņa.
Uzrunātais viņam uzmeta izbrīnītu skatienu.
— Cilvēk, — viņš teica, — te pieņemts lietot vārdus asinssūcējs vai augļotājs. Es tev tūlīt paskaidrošu, kāpēc. Redzi, ar katru gadu parāda summa dubultojas, tāpēc esmu pārliecināts, ka tu darīsi visu, lai naudu sagādātu labi ātri. Ja tu nemaksāsi, es tevi nodošu bendem, un ari tas man ļauj ticēt, ka tu darīsi visu, lai naudu sagādātu. Vispār es esmu labsirdīgs un bendi saucu palīgā tikai tad, ja jūtu, ka mani krāpj — maksā maz vai nemaz. Es tiešām esmu labsirdīgs. Iedomājies, man ir draugs, kuram es pirms astoņiem gadiem aizdevu vienu dālderi, jo šim piedzima meita. Viņš katru gadu spēj man atdot tikai vienu, nevis divus dālderus, bet es tik un tā pacietīgi gaidu un bendi nesaucu.
— Protams, kāpēc lai tu sauktu bendi, — atbildēja Rankstrails. — Pagaidām viņš tev ir samaksājis astoņus dālderus, bet vienu joprojām ir tev parādā. Vest šo vīru pie bendes būtu tāpat kā nokaut vistu, kura dēj zelta olas.
— Arī tāpēc. Bet galvenokārt tāpēc, ka esmu labsirdīgs.
— Jā, gandrīz vai svētais, — piekrita Rankstrails.
