Lai viss šis pasākums būtu uzskatāms drīzāk par neprātīgu rīcību, nevis pašnāvību, Rankstrails aizņēmās tikai piecus dālderus — summu, ko vismaz teorētiski viņam būs iespējams sagādāt, jo turpmāk kā jau vieglās kavalērijas kapteinim viņa alga pieaugs. Sesto dālderi, sirdij sāpēs sažņaudzoties, viņš ieguva, pārdodams augļotājam dunci ar olīvkoka spalu, ko viņam bija uzdāvinājuši Zaļasodī. Septīto dālderi Rankstrails būtu varējis sagādāt, pārdodot vilku, kurš viņam sekoja ik uz soļa, tomēr no šīs domas viņš atteicās.
Zirgu tirgonis bija nepielūdzams. Bēra cena bija desmit dālderu, un tur nekas nebija ne līdzams, ne grozāms. Taču, lai nesarūgtinātu Kapteini un neraidītu viņu projām bez jājamlopa, tirgonis bija ar mieru par sešiem dālderiem atdot viņam Ērci — un arī tas esot uzskatāms par izdevīgu darījumu, jo savā ziņā un vismaz par tādu cehu Ērce esot īsts ieguvums. Protams, lai novērtētu šo zirgu, nedrīkstēja spriest pēc ārienes, bet vai gan izskats ir galvenais. Kapteinis jau gribēja apvaicāties, kāpēc zirgam ielikts tik ērmīgs vārds, bet tad viņš Ērci ieraudzīja un nekādu jautājumu'vairs nebija.
— Tāds vai citāds, bet tomēr zirgs, — teica tirgonis, un Kapteinis nevarēja nepiekrist.
Tāds vai citāds, bet tas patiešām bija zirgs.
— Ar visiem segliem, — piebilda tirgotājs.
Pirms noslēgt darījumu, Kapteinis vēl brīdi vilcinājās. Viņš, protams, zināja, ka Ērces pirkšana ir spiesta lieta. Viņš tikai gribēja novilcināt, kaut nedaudz attālināt mirkli, kad par Ērces īpašnieku kļūs viņš.
Nākamajā rītā viņus sūtīja uz Arstridas aizu, uz galvu reibinošu šķeltni, pa kuru Dogonas upe ietecēja Tumšajos kalnos. Bija pavēlēts nostāties pie aizas un gaidīt, tikai nebija zināms, kas īsti jāgaida un kāpēc.
Ar jāšanas iemaņu pamatiem, kas bija apgūti, jādelējot ar Šķeltā kalna apkārtnes rāmajiem zirgiem, pietika, lai Rankstrails un viņa vīri spētu pieklājīgi turēties līdzi Arniola bruņiniekiem, dodoties cauri smalkajai rīta migliņai, kas bija ietīstījusi Dogonu un krastmalas niedrājus.
Jātnieki bija devušies ceļā krietni pirms rītausmas un galā nonāca, kad saule jau bija augstu debesīs.
Aiza vīdēja kā tumša sprauga kalnā. Saskaņā ar Aizdevēja doto karti, kas joprojām glabājās pie Rankstraila, aiza stiepās cauri visiem Tumšajiem kalniem kā gara un šaura, upes izgrauzta eja, bet kalnu pretējā malā tā beidzās ar neiedomājami augstu ūdenskritumu, no kura Dogonas ūdeņi vēlās lejup netālu no jūras krasta un, zaudējuši ātrumu, veidoja daudzus mazus ezeriņus staigniem krastiem un iesālu ūdeni.
Viņi izvietojās divās rindās: priekšā vieglā kavalērija, bet aiz tās — Arniola bruņinieki. Pasauli sedza viegla migliņa. Arniols teica runu. Viņš izskaidroja uzdevumu: esot jāpabeidz dižais darbs, ko aizsācis un joprojām turpina Valdītājs un Tiesnesis, kurš, gādādams, lai elfi ar savām sazvērestībām un ļaundarībām vairs nevarētu maitāt pasauli, kā sāpīgu, taču nepieciešamu glābiņu ir pieņēmis dekrētu, saskaņā ar kuru tie visi ir jāizskauž. Taču cilvēku pasaulē gadoties arī nodevēji, kuri nevis pateicībā metoties ceļos, bet gan uzdrošinoties likt šķēršļus sava labdara iecerēm.
— Kāds zemnieku pāris, nožēlojami gļēvuļi, nešķīsteņi un salašņas, aizmirsuši pagātnes postu un neraizēdamies par nākotnes nelaimēm, apmaiņā pret pasakainu dārgumu pārdeva elfiem savu glābiņu, pasaules godu un ari savu meitu, mazgadīgu raganu, kura it visā ir savu zemisko vecāku atspulgs. Pirms pāris gadiem Valdītāja un Tiesneša taisnīgums jau satrieca abus zemnieku kārtas nešķīsteņus, viņš iznīcināja tos, kā mēdz iznīcināt indīgas čūskas, taču savā žēlsirdībā saudzēja viņu meitu. Tagad šī nicināmā mazā ragana ir kļuvusi par sabiedroto elfam un visvarenākajai no ļaunajām radībām — pūķim. Šiem notikumiem ir izdevies apklusināt melīgos grāfistes ienaidnieku apgalvojumus, ka elfi neesot visa ļaunuma sakne. Briesmīgais elfs mēģināja nolaupīt Daligaras princesi, taču apbrīnojami drosmīga sardzes vienība šo mēģinājumu izjauca un Nolādēto ievainoja. Viņi ir īsti varoņi.
— Vesela vienība pret vienu uzbrucēju, kurš, lai arī ievainots, tomēr spēj aizbēgt, tiešām īsti varoņi, — pa savam prātam šos vārdus iztulkoja Lizentrails, tik klusu, ka to varēja dzirdēt vienīgi Kapteinis.
— Tagad šis elfs bēg, — turpināja Arniols, — viņš bēg un ved sev līdzi visus grāfistes nodevējus un ienaidniekus, un šos noziedzīgos bēgļus sargā pūķis un mazā ragana, kura ir apveltīta ar neģēlīgām burvju spējām. Pavēles ir vienkāršas. Mums jāiznīcina ikviens, kurš vēlēsies izvairīties no Tiesneša taisnīguma. Iegaumējiet un neaizmirstiet, ka elfs jau ir ievainots, bet pūķim visvārīgākā vieta ir krūtis un vēders, kur zvīņas ir gaišākas. Viņi ieradīsies no austrumiem un centīsies iekļūt aizā. Būs labāk, ja uzbruksim viņiem nedaudz iepriekš, jo te līdzenumā mums būs vieglāk manevrēt.
