— Jo te ērtāk var bēgt uz visām pusēm, — atkal tulkoja Lizentrails. — Ja viņš uzskrietu virsū pūķim tai šaurajā aizā, tad visi tie smagie bruņu dzelži viņam noderētu tāpat kā cepešpanna nozvejotai forelei.
— Saskaņā ar plānu mēs paliksim izvietojušies divās rindās, — teica Arniols.
— Vieglā kavalērija priekšā un smagā aiz muguras, — pareģoja Lizentrails, atkal tik klusi, lai to varētu saklausīt vienīgi Rankstrails. — Tā viņi laipnīgi varēs mums palīdzēt. Vai, citiem vārdiem sakot, tas nozīmēs, ka mēs varēsim doties vienīgi uz priekšu, jo aiz muguras mums stāvēs viņi.
— Vieglā kavalērija priekšpusē, bet aiz tās — smagā kavalērija, — turpināja Arniols. — Tādējādi mēs, smagā kavalērija, varēsim jums palīdzēt.
— Dzirdēji, Kaptein? Es varētu dienēt par ģenerāli. Paskatīsimies, vai uzminēšu arī nākamo: pūķis tiks mums, bet elfs — viņiem.
— Kad pūķis pietuvosies saredzamā attālumā, sadalīsim pienākumus: mēs, smagā kavalērija, uzņemsimies cīņu ar elfu, ar šo ārkārtīgi bīstamo un maģiskām spējām apveltīto būtni, savukārt jūs, vieglā kavalērija, esiet tik laipni un tieciet galā vismaz ar pūķi.
Pabeidzis runu, Arniols apklusa, pat neizteicis nevienu dzēlīgu komentāru par kleperi, kura mugurā sēdēja vieglās kavalērijas Kapteinis.
Kapteinis atkal samanīja apslēptas, netveramas, bet ne ar ko nesajaucamas bailes. Ne jau tikai atriebības un ļaunuma vadīts, Arniols bija licis viņu atsaukt uz galvaspilsētu, ne jau tikai naida„dēļ tagad gribēja iesprostot starp sevi un pūķi.
Arniolam bija bail.
Viņu māca šausmas.
Rudens saule pakāpās augstāk, un tās gurdenā gaisma apspīdēja smagās kavalērijas statuju cienīgo nekustīgumu. Kaut arī saule nekveldēja tik stipri kā vasarā, vēl nebija pienācis pusdienu laiks, kad smagie kavalēristi sāka svīst un vārstīt mutes, kampjot gaisu; daudzi nokāpa no zirgiem un patvērās ēnā zem liepām, ieslodzīti savās uzkarsušajās bruņās gluži kā moluski čaulās.
Sastingumu un klusumu izjauca vieglā kavalērija. Tā kā nekas nenotika, vīri nolēma patrenēties auļošanas mākslā. Daži krita, daži krampjaini tvērās zirgiem ap kaklu, bet citiem visnotaļ cienīgi izdevās noturēties seglos.
Par spīti kritieniem un neveiksmēm bija redzams, ka visā visumā jāšanas prasme uzlabojas ar katru stundu. Augļus nesa gan agrākā vingrināšanās ar lielajiem un rāmajiem Ļaunvējes zirgiem, gan šī mierīgā gaidīšanas diena. Atšķirībā no Kapteiņa, kurš izskatījās vēl drūmāks un nomāktāks nekā parasti, viņa vīri bija patiesi labā omā.
Tagad viņi bija kavalērija.
Viņi uz šādām pārmaiņām nekad nebija cerējuši visā nopietnībā, bet cerējuši vai, pareizāk, sapņojuši viņi bija, jo citādi tak tik granītcietā ietiepībā visus šos gadus nebūtu likuši grasi pie graša.
Viņi joprojām bija algotņi. Viņiem nemūžam neviens neatdotu par sievu savu meitu. Viņi joprojām bija karavīri, kurus sūtīt uz bīstamākajām vietām un kuru dzīvības taupīt nevienam nenāktu ne prātā, taču dienēt kavalērijā bija nesalīdzināmi labāk nekā kājniekos.
Tagad viņiem vajadzēja stāties pretī pūķim un karotājam, kura rīcībā bija visļaunākie burvesti un maģiskas spējas, tāpēc ik pa brīdim uzvilnīja arī nemiers un bailes, kas ievijās klusajās sarunās, taču visas bailes ātri aizplūda projām, jo viņiem taču bija Kapteinis. Kapteinis zinās, ko darīt. Kapteinis uzvarēs, un viņi paliks dzīvi.
Trakrails, līksms kā pavasara cīrulis, bez mitas šaudījās šurpu turpu gar biedru rindu, nepieklusdams ne mirkli un glāstīdams vecos seglus, kuri pirms viņa bija nomainījuši jau vismaz trīs īpašniekus, — šķita, Trakrails joprojām nekādi nespēj noticēt necerētajai laimei.
Lizentrails un Kapteinis sēdēja zemē, lai lieki nenogurdinātu zirgus. Viņu zirgus tiešām nebija vēlams nogurdināt.
Lai vilks netramdītu zirgus, tas bija piesiets ar auklas galu un, sākumā ar izmisīgiem smilkstiem izteicis savu sašutumu par neierasto gūstekņa stāvokli, tagad mierīgi gulēja, nolicis purnu uz Kapteiņa kājas. Dzīvnieka izstarotais siltums bija vienīgais, kas kaut cik spēja remdēt Rankstraila satraukumu. Viņš pūlējās visu apdomāt, taču pa galvu nemitīgi jaucās vienas un tās pašas trīs vai četras domas, kas grūdās cita citai virsū, juceklīgi vijās un mudžinājās gluži kā tārpi iepuvušos sīpolos, un tad atkal slīdēja projām nesakarīgas un bezjēdzīgas.
Varbūt viņš spētu uzvarēt cīņā pret elfu un pūķi, ja tikai viņam izdotos tikt pie skaidrības, ka tos patiešām vajag uzvarēt.
