Nevis Nolādētais, bet pēdējais un visvarenākais, bija teikusi Austra. Bet šie vārdi taču ne vienmēr ir pretstati. Tikpat labi kāds vienlaikus varēja būt gan pēdējais un visvarenākais, gan nolādētais, sevišķi, ja tas ir pēdējais un visvarenākais no kādas nolādētas cilts. Ja šis elfu princis (vai varbūt to vajadzētu apzīmēt ar citādu titulu?) nebija īsta dievu sodība, tad kāpēc viņš vadāja sev līdzi pūķi, nevis suni, kaķi, sesku, papagaili vai ļaunākajā gadījumā vilku? Katrā ziņā pūķi vajadzēja pieveikt. Vismaz tas bija nešaubīgi skaidrs. Nebija zināms, vai Cilvēku zemju austrumu robežas izdosies atbrīvot no orkiem, taču nebūtu ne labi, ne smalki pašā šo zemju vidienē atstāt brīvi lidināmies pūķi. Vai tad Austra tos nedaudzos abu samnas mirkļus nevarēja izmantot, lai pateiktu kaut ko jēdzīgu un noderīgu, nevis sajauktu viņam galvu ar neizprotamām blēņām?
Uz Austras paskaidrojumiem nebija ko cerēt, toties visu izskaidrot bija gatavs Lizentrails. Viņam trūka divu vērtīgu īpašību: spējas nejaukties svešās darīšanās un turēt muti ciet. Šo trūkumu rezultāts bija nepārtraukta un neapturama vārdu straume — drumstalainas, pretrunīgas un reizēm pat absurdas ziņas, kas bija saklausītas no garāmgājējiem, ubagiem, ābolu pārdevējiem, bendes palīga, dūdu spēlmaņa, Tiesneša pils virtuvenēm, bet, galvenais, no viena pils dārznieka svaines un kāda apakšzemes cietumu sarga trešās pakāpes māsīcas.
Lizentrails paskaidroja, ka tas tips, nu, sargs bija paguvis iepazīties ar tiem diviem, — iekams tos pakāra, viņš cietumā pavadījis kopā ar viņiem veselas divas dienas. Kā ar kādiem diviem? Ar tās meitenes vecākiem, protams. Viņi abi — starp citu, viņus sauca par Monseni un Sajru — bijuši zemnieki; viņi sargam, nu, tam, kurš sargāja cietumu, pastāstījuši, kā jaunībā esot izglābuši elfu mazuli. Jo vai tad varot ļaut nomirt mazam bērnam, tad jau vairs nebūšot atšķirības starp cilvēku un orku — tā viņi teikuši. Vēl viņi stāstījuši, ka tas izglābtais elfu bērns neesot bijis nekāds nolādētais, viņš esot bijis labs un krietns, bet Tiesnesis jau tādās atrunās neklausās, likums ir un paliek likums, bet likumā ir teikts, ka visi elfi jānonāvē, tāpēc, ja tu satiec elfu, tas jānodod Tiesneša pārstāvjiem — arī tad, ja šis elfs ir labs un krietns.
— Arī tad, ja tas ir mazs bērns?
— Arī tad, ja tas tr mazs bērns, — apstiprināja Lizentrails. — Tos divus zemniekus pakāra, bet viņu meitu ievietoja iestādījumā, ko dēvē par Bāreņu namu, kas mazam bērnam ir aptuveni tas pats, kas vieglie kājnieki pieaugušam vīram: izsalkums, aukstums, smags darbs, utis un sitieni. Nekāda patīkamā vieta tā nav. Pēc tam notika kaut kas neizprotams: Tiesnesis no kāda veca mūra lika noskaldīt nost ornamentu ķeburus, jo, izrādās, tie nemaz nebija parasti ķeburi, bet gan vārdi — paša ķēniņa Ardvina pareģojums. Ja tu esi piemirsis, varu atgādināt, ka sirs Ardvins bija tas, kurš mūs visus izglāba no orkiem tais laikos, kad mēs abi vēl nebijām piedzimuši. Un Ardvins prata saskatīt to, kas vēl nemaz nav noticis. Mūs abus viņš neredzēja, jo mēs esam sīki un nenozīmīgi, bet visu nozīmīgo viņš prata saskatīt. Un tā Ardvins pareģoja, ka… pagaidi, tas skanēja visai piņķerīgi… Viņš teica, ka pēdējais no elfiem, kurš būšot īsta dievu sodība, satikšot pēdējo pūķi, bet pēc tam sapīšoties ar skuķi, kam vārds būšot saistīts ar rīta gaismu, bet tēvs un māte… nē, ne jau elfa tēvs un māte, tā skuķa vecāki, viņu mīlēšot… Kā, kuru mīlēšot? Elfu, protams. Tātad viss saskan: elfs ir saticis pūķi un ir sapinies ar to divu pakārto zemnieku meitu, un tie zemnieki elfu bērnībā patiešām bija mīlējuši. Starp citu, meiteni sauc par Riti.
— Vai tad viņai nevajadzēja saukties kā rīta gaismai?
— Nu ja, Rite ir saīsinājums no Rītausmas. Es to zinu, jo mūsu pusē tā ir pieņemts. Arī Sajra — tā sauca meitenes māti — ir manā dzimtajā pusē izplatīts vārds, un tā sauc arī tādas pa sienām ložņājošas puķes. Kas zina, varbūt mēs pat esam radinieki. Manas vecākās māsas vīramāsas vārds arī ir Rītausma, bet visi viņu sauc par Riti. Tātad pareģojumā viss saskan. Saprati?
— Nē, — atbildēja Kapteinis. — Bet tas nekas. Tikai nestāsti visu vēlreiz no sākuma.
Rankstrails šo pareģojumu zināja. Viņš nekad nebija tajā ieklausījies, nekad nebija tam ticējis, tomēr gribot negribot bija to dzirdējis jau tik daudzas reizes, ka pareģojums bija iespiedies atmiņā. Pēdējo elfu, pēdējo pūķi un meiteni, kam vārdā rīta gaisma, daudzus gadus bija piesaucis arī Trakais Rakstvedis. Rankstrails to atcerējās. Un viņam ienāca prātā, ka arī Austras vārdā ir rīta gaisma. Vai tā ir nejaušība vai liktenis — minēja Rankstrails, nojauzdams, ka Tiesneša pārspīlētais satraukums elfa dēļ varētu būt saistīts arī ar meitas vārdu.
