Rosība un ņudzoņa liedagā šoreiz bija sevišķi trokšņaina. Kala, Kreska sieva, un viņas draudzene Rite, elfa sieva, kā allaž smējās un ķiķināja kā pēdīgās muļķes. Arī Kalai bija piedzimis bērns: puika, kuram šie bija ielikuši gluži neiedomājamu vārdu, kas jau bija saīsināts par Kīku, bet pilnā formā viņu dzimtā ciema valodā nozīmēja Lidojošais mākonis vai ko tamlīdzīgu. Kurš gan var izdomāt vēl nejēdzīgāku vārdu! Vistas un tārpa krustojumam droši vien būtu vairāk smadzeņu nekā šīm divām zvaigājošajām muļķēm kopā — katrā ziņā pat vistas un tārpa knistojums saprastu, ka dzīve šajā liedagā ir draņķīgāka par draņķīgu un iemesla ķiķināšanai nav. Kala un Rite caurām dienām lasīja gan smilšu gliemenītes, gan mīdijas, gan jūras šķīvīšus, kuros nekā ēdama iekšā nebija, bet no to čaulām vēra bezjēdzīgas krelles un gatavoja kaut kādus niekus, ko iespraust matos, — Moronam ne reizi vien bija teikuši, kā tos spraužamos sauc, taču viņš nevajadzīgus vārdus ātri aizmirsa. Pirms trim gadiem Rite bija apprecējusies ar Nolādēto elfu. Toreiz tika sarīkoti lieli svētki ar varenu dejošanu un nožēlojamu mielastu. Uz dzīrēm bija ielūgti arī ļaudis no Arstridas, no otra nabagu un badmiru ciema, kas atradās uz nelielā zemesraga, kurš līci ieskāva no ziemeļiem. Kaut arī arstridieši te dzīvoja ilgāku laiku, tie nebija diez ko bagātāki, tomēr vajadzēja atzīt, ka vismaz vistu viņiem netrūka (piecas vistas un gaili viņi atnesa kā kāzu dāvanu, un šie putni bija kļuvuši par Erbrovas vistu saimes iedibinātājiem un neaizskaramu pamatu nākotnes pārticībai).
Viņi, Erbrovas ciema ļaudis, pretī bija dāvinājuši kumeļu. Divi pirmie zirgi, Zibens un Melne, kurus viņi ar milzu pūlēm bija nostīvējuši lejā no kalniem pa taku, ko vaiga sviedros bija izrakuši un izkaluši tolaik, kad vajadzēja bēgt, tagad dzīvoja liedagā. Nebija gan skaidrs, kāpēc šie zirgi te dzīvojas savā vaļā, fo jēgas no tiem nebija nekādas, bet cepetis gan no tiem sanāktu labu labais. Taču durt uz iesma nedrīkstēja nedz šos divus, nedz kumeļus, kas pa vienam vien Melnei atskrēja katru otro gadu. Tagad Erbrovā tiem, kuriem izdevās paglābties no bada nāves, nenokrist no klintīm un nenoslīkt jūrā, draudēja briesmas tikt zirgu sabradātiem, jo nu šo lopu bija vesels bars, un tie caurām dienām auļoja šurpu turpu kā sajukuši. Erbrovas ļaudis bija izbaduši un noskranduši, toties visi prata jāt ar zirgu. Bez segliem un pilnos auļos. Lai gan no tādas jādelēšanas jēgas nebija nekādas, tikai izsalkums pieņēmās spēkā. Morons gan neprata jāt. Viņš bija atteicies sēsties tiem lopiem mugurā.
To divu muļķu kāzu dienā abu ciemu iemītnieki savstarpēji bija zvērējuši mūžīgu un absolūtu uzticību, bet pēc tam bija pašķīrušies, lai atkal vilktu savu nožēlojamo dzīvību un mirtu badu katrs savā ciemā. Kā šķita, tiesības dzīvot nabadzībā un sprāgt badā bija neapstrīdama brīvu cilvēku privilēģija, — tāpat kā tiesības prast lasīt un rakstīt, jāt bez segliem, peldēt un vazāties apkārt pusplikiem kā mežoņiem (protams, ja vien ir taisnībā, ka tādi mežoņi kaut kur šai pasaulē mitinās).
Aiz Kaļas līkņāja jaunākais no mežcirtējiem, kuram vārdā bija Solārs un kura bārda un mati bija pavisam gaiši. Viņš smilšu gliemenītes lasīja tikai ar vienu roku, jo otrā turēja jaunāko no saviem bērniem, — viņš kašņājās pa smiltīm un arī smējās kā negudrs. Acīmredzot visiem muļķiem tai sasodītajā liedagā bija varen jautri. Viņi smējās bez mitas kā piedzērušos kaiju bars — Morons gan nekad nebija ne redzējis, ne dzirdējis piedzērušās kaijas, taču iztēlojās, ka to ķērksti un klaigas izklausītos visai līdzīgi šiem muļķīgajiem smiekliem. Šī zvaigāšana padarīja viņu vai traku no dusmām. Patiesībā vajadzēja atzīt, ka daudz vairāk ēdamā viņš sagādātu, ja kopā ar pārējiem lasītu gliemenes, nevis liktu cilpas paceplīšiem, — taču tad vajadzētu paciest Kaļas un Rites smieklus, kam pievienotos arī Solārs, kurš droši vien atkal stāstītu, cik brašas esot viņa vecākās meitas, kuras jau protot lasīt un peldēt, vai arī nebeidzami vāvuļotu par to, cik ļoti mīl savu sievu Rimaru. Kopš viņi bija apmetušies pie jūras, visi bija pasākuši runāt kā elfi — nemitīgi gvelzt par cēlām jūtām, turklāt lietojot vissmalkākos izteicienus. Solārs savai līgavai jūtās bija atzinies, tikko viņi bija sasnieguši jūras piekrasti un pat vēl nebija sākuši celt mājas, — uz šādu soli Solāru bija paskubinājis reibinošais prieks par iegūto brīvību. Nebija gan skaidrs, ko ar šo brīvību iesākt. Kāds no tādas brīvības labums? Viņi te bija brīvi bez mitas smieties kā apdzērušās kaijas, melst niekus kā bērni, kas vēl lāgā nav iemācījušies runāt, un mirt badu šai jūras krastā, ko šausta visi vēji, izņemot austreni, — vismaz to, par laimi, aizturēja Tumšie kalni.
