— Stop! — iekliedzās Pirkss; mašīna, strauji nobremzējusi, iedūrās ar priekšgalu klintī, salīgojās, amortizatori no sasprindzinājuma iestenējās un pamira.
Pirkss vēroja lēzeno ieplaku, ko no divām pusēm ieskāva starveidīgi seno magmas plūsmu akmens nobirumi; divas trešdaļas no milzīgā iedobuma apspīdēja spoža Saule, atlikušo trešdaļu ietina absolūta tumsa, uz tās samtainā fona kā elles dārgakmens sarkanā spīdumā dzisa kādas mašīnas uz pusēm pāršķeltais karkass. To redzēja vienīgi Pirkss un šoferis, jo iluminatoru bruņu aizklāji bija nolaisti.
Pirkss, taisnību sakot, nezināja, ko darīt. «Tā ir kāda bezceļa automašīna,» viņš domāja. «Kurp tā virzījusies? Uz dienvidiem? Acīmredzot no Celtniecības grupas, bet kas gan to sašāvis? Petaurs? Tādā gadījumā mēs stāvam šeit atklātā vietā kā kretīni, vajag paslēpties. Bet kur palikušas pārējās bezceļa automašīnas, ziemeļu un dienvidu?»
— Gatavs! — radists iekliedzās. Viņš pārslēdza automašīnas rāciju uz iekšējo tīklu tā, lai visi varētu ķiverēs dzirdēt pienākošos signālus.
— Katlamālais nobrukums. Klints sadragāta — atkārtota atkārtošana lieka — piekļūšana pēc azimuta — polikristāliskā metamorlizācija… — Pirksa radioaustiņās iedūcās balss, kura izrunāja šos vārdus skaidri, monotoni, bez jebkādas intonācijas …
— Tas ir viņš! — Pirkss iebļāvās. — Petaurs! Hallo, radist! Peilē, ātri peilē! Dod peilējumu! Velns parāvis! Kamēr viņš vēl raida!
Pirkss bļāva tā, ka viņu apdullināja paša kliedzieni, kurus pastiprināja ķiveres noslēgtais dobums; nenogaidījis, kamēr radists atjegsies, viņš saliecies palīda zem kupola, satvēra smagā lāzera divkāršo rokturf un sāka grozīt to kopā ar tornīti, piebāzis acis tēmēkļa okulāram. Pa to laiku ķiverē dūca šī zemā, mazliet skumjā, vienmērīgā balss:
— Grūti divskābā virkozā nenokrāsošanās — nevis izjumti segmenti — bez jauniem vienveidīgiem iekļāvumiem… — bezjēdzīgā muldēšana, likās, sāka norimt.
— Kur ir šis sasodītais peilējums!!!
Pirkss, nenovērsdams acis no tēmēkļa, izdzirda haotisku troksni: Makorks metās uz priekšu, atgrūda radistu, biļa dzirdama kaut kāda rosīšanās, un tūlīt radioaustiņās atskanēja kibernētika mierīgā balss:
— Azimuts 39,9 desmitdaļas … 40,0— 40,1—40,2…
— Pārvietojas, — Pirkss saprata.
Tornītis bija jāpagriež, grozot rokturus, un Pirkss grozīja tos ar tādu spēku, ka rokas tikko turējās locītavās. Cipari lēni kustējās. Sarkanā svītriņa uzkāpa pāri četrdesmit.
Pēkšņi Petaura balss pārgāja stieptā spiegšanā un apklusa. Tai pašā mirklī Pirkss nospieda sprūdu — un puskilometru lejāk, tieši uz gaismas un ēnas robežas, klints nozibsnīja ar ultraspožu liesmu.
Biezo cimdu dēļ bija velnišķīgi grūti noturēt rokturi nekustīgi. Liesma, kas bija spilgtāka par Sauli, ieurbās ieplakas tumsā metrus desmit no dziestošā karkasa, apstājās un, šķaidīdama plāvu, izlauzās tālāk, izmezdama divas dzirksteļu slotiņas. Radioaustiņās kāds murmināja. Pirkss, nepievērsdams tam uzmanību, grieza aizvien tālāk ar šīs drausmīgās uguns smalko līniju, kamēr tā izšķīda kā dzirkstošs radiants pret kādu akmens stabu. Gar acīm, aizvien palielinādamies, griezās tumšsarkani apļi, bet cauri to dejai Pirkss pamanīja žilbinošu zilu aci, mazāku par adatas smaili, kura atvērās pašā tumsas dzelmē, kaut kur malā, ne tur, kur viņš šāva, un, pirms viņš paguva nospiest rokturus, lai pagrieztu lāzeru kopā ar balstu, klints pie pašas mašīnas izspļāva uz viņiem šķidru sauli.
— Pilnā gaitā atpakaļ! — Pirkss iesaucās, refleksīvi salocīja kājas, un tad viņš vairs neko neredzēja, starp citu, viņš neko arī neieraudzītu, izņemot šos tumšsarkanos, lēni slīdošos apļus, kuri kļuva brīžiem melngani, brīžiem zeltaini.
Dzinējs ierēcās, viņus svaidīja tā, ka Pirkss ielidoja mašīnas dibenā un aizvēlās uz priekšu starp radista un kursanta ceļiem; no ārpuses cieši pie bruņām piesietie baloni sāka spalgi šķindēt. Mašīna traucās atpakaļgaitā, kaut kas drausmīgi nobrīkšķēja zem kāpurķēdes, sagrieza bezceļa automašīnu, pasvieda sāņus, — vienu mirkli šķita, ka tā apvelsies, bet šoferis, izmisīgi piedodams gāzi, spiezdams uz bremzēm un sajūgu, kaut kā pārvarēja šo trako slīdēšanu, tad mašīna noraustījās tādās kā konvulsijās un apstājās.
— Kā hermētiskums? — Pirkss kliedza, pieceldamies no grīdas.
«Laime, ka mašīna klāta ar putuplastu,» viņš nodomāja.
— Kārtībā!
— Nu, tas bija pietiekami tuvu, — pavisam citādā balsī Pirkss noteica, pieceldamies no grīdas un iztaisnodams muguru. Ne bez nožēlas viņš pusbalsī piebilda: — Kādus divsimt metrus pa kreisi, un es būtu viņam trāpījis . ..
Makorks virzījās uz savu vietu.
— Paldies, doktor, — Pirkss sacīja, pieplakdams pie periskopā. — Hallo, šofer, nobrauciet lejā pa to pašu ceļu, pa kuru mēs braucām augšā. Tur ir tādas mazas klintis, kaut kas līdzīgs arkai, — pareizi, pareizi, iebrauciet ēnā starp tām un apturiet…
Lēni, pārspīlēti piesardzīgi bezceļa automašīna iebrauca ar smiltīm pusaizbērtā nišā starp klinšu atlauzām un apstājās ēnā, kas darīja to neredzamu.
