Paiperes jaunkundze sarauca degunu. Tu nevari pateikt neko tik svarīgu, kas viņam tieši šobrīd būtu jādzird. Un tagad pievērsies savam nākamajam uzdevumam.

Es novērsos no viņas un pagriezos pret figūru pie galda. Ei, Mandrāk! Nekādas atbildes. Es atkārtoju, šoreiz skaļāk. Papīri uz viņa galda nošvīkstēja.

Burvis izbrauca ar pirkstiem caur īsi apgrieztajiem matiem un pārmetoši uz mani paskatījās, it kā mans sauciens uzplēstu kādu vecu brūci. Viņš pievērsās savai asistentei. Paiperes jaunkundz, lūdzu, pasakiet Bartimajam, ka mani viņa sūdzī­bas neinteresē. Un atgādiniet viņam, ka lielākā daļa saimnieku būtu viņu smagi sodījuši par izgāšanos kaujā un ka manam ver­gam jābūt priecīgam par to, ka viņš vispār ir palicis dzīvs. Tas arī viss. Burvis atkal paņēma rokā pildspalvu.

Paiperes jaunkundze jau vēra muti, lai runātu, bet es biju ātrāks. Lūdzu, dariet zināmu šai uzpūstajai burbuļgalvai, ka es pieprasu tūlītēju atbrīvošanu. Mani spēki, lai gan reiz bijuši neizmērojami, tagad ir sarukuši, un man vajadzīgs atjaunoties. Ja viņš joprojām nepiekrīt šim saprātīgajam priekšlikumam un tikai pavēl un pieprasa, es, izmisuma vadīts, būšu spiests rīko­ties pret viņa un sevis paša interesēm.

Asistente sarauca pieri. Ko tad tas nozīmē?

Es pacēlu vienu uzaci. Viņš zina. Pievērsos Mandrākam. Tu taču zini, vai ne?

Burvis uzmeta man ašu skatienu. Jā, laikam gan.*[1] Protams, viņš zināja. Viņa īstais vārds karājās nabagam virs galvas kā Dāmokla zobens.

Ar uzspēlētu nevērību viņš nolika malā pildspalvu. Paiperes jaunkundz, lūdzu, pasakiet šim apnicīgajam dēmonam: ja viņam iešausies prātā doma par nodevību, viņš attapsies Bostonas lau­kos, kur katru dienu kaujās iet bojā dučiem džinu.

-   Pasakiet viņam, ka džinam tas tagad ir pilnīgi vienalga. Esmu tik novārdzis, ka varu iet bojā pat iepērkoties. Ko gan es varu zaudēt?

-   Norādiet, ka viņš, visticamāk, pārspīlē savu vājumu. Tas nemaz neizklausās pēc Bartimaja, kas savulaik apskāvies ar Zālamanu.

-   Un ar Faustu un Zarbustibālu.

-   Faustu, Zarbustibālu un vēl sazin ko. Es netaisos kavēt laiku ar uzskaitījumiem. Bet pasakiet šim džinam: ja viņš veiksmīgi izpildīs pēdējo uzdevumu, es viņu atbrīvošu, lai viņš varētu atveseļoties Citā pasaulē.

Es nicīgi nošņācos. Pasakiet tam skribentam, ka šāds pie­dāvājums ir pieņemams tikai tad, ja uzdevums ir vienkāršs, ātrs un pilnīgi izslēdz jebkādas briesmas.

-   Pasakiet džinam… ak, dieva dēļ, paskaidrojiet, kas tā par misiju un kas no viņa tiek prasīts. Papīriem nošvīkstot un ādas krēslam čīkstot, burvis atgriezās pie darba. Paiperes jaun­kundzes galva beidzot apstājās, jo bija visu laiku grozījusies no viena pie otra, liekot jaunajai sievietei izskatīties pēc noraizēju­šās pūces. Viņa pamasēja skaustu.

-   Ķeries tik klāt un pastāsti, es iedrošinoši sacīju.

Viņa likās nedaudz aizvainota, bet man nebija noskaņojuma būt laipnam. Mandrāks atkal bija izturējies pret mani ar nici­nājumu. Viņš vēlreiz bija ignorējis manas prasības un draudus. Es jau tūkstošo reizi zvērēju atriebties. Varbūt man vajadzētu riskēt ar aizsūtīšanu uz Ameriku un izrņēģināt roku atklātā kaujā. Esmu jau iepriekš tādās piedalījies un ticis cauri sveikā. Bet es nekad iepriekš nebiju bijis tik vārgs kā tagad… Nē, man vispirms jāatgūst spēki, un tas nozīmēja, ka man jāpie­krīt paveikt pēdējo uzdevumu. Es gaidīju. Otrā istabas malā Mandrāka pildspalva slīdēja pār papīru, sacerot jaunus melus.

Paiperes jaunkundze bija acīmredzami atvieglota, ka strīds beidzies. Tātad, viņa ar smaidu sacīja, manuprāt, tev tas grūtības nesagādās. Jāizseko kāds zemākā līmeņa burvis vārdā Klaivs Dženkinss un rūpīgi jāiegaumē katrs viņa solis. Tu nedrīksti pieļaut, ka viņš tevi ierauga vai sadzird. Šis cilvēks ir iejaukts sazvērestībā pret valdību, tās ietvaros jau izdarīta vis­maz viena slepkavība. Mēs zinām, ka viņš strādā pie zinātnieka, vārdā Hopkinss.

Tas mani nedaudz ieinteresēja. Bija pagājuši gadi, kopš mēs pēdējo reizi runājām par Hopkinsu. Tomēr Kitijas seja palika vienaldzīga un pat noraidoša.

-   Vai šis Dženkinss ir stiprs?

Paiperes jaunkundze sarauca pieri. Nedomāju gan.

Mans saimnieks pacēla galvu un nicīgi nošņaukājās. Džen­kinss? Diez vai.

-  Viņš strādā Iekšlietu ministrijā, Paiperes jaunkundze turpināja. Otrā līmeņa burvis. Viņam pieder velnēns vārdā Traklets. Mēs zinām, ka viņš ir mēģinājis iesaistīt sazvēres­tībā vēl vienu zema līmeņa burvi, bet nezinām, kāpēc un kā vārdā. Bet šis Dženkinss pilnīgi noteikti ir pazīstams ar Klemu Hopkinsu.

Перейти на страницу:

Похожие книги