- Un tieši tā ir mūsu prioritāte piekļūt Hopkinsam, Mandrāks atkal iejaucās. Nerīkojies bez mūsu ziņas un nekādā gadījumā neuzbrūc: mēs zinām, ka tu esi novārdzis, Bartimaj. Vienkārši noskaidro, kur šis Hopkinss ir atrodams. Un, ja iespējams, uzzini, kas viņam padomā. Ja visu paveiksi kārtīgi… o, sasodīts! Zvanīja telefons. Burvis pacēla klausuli. Jā? Ā, sveiks, Mierdari. Viņš pārbolīja acis. Jā, jā, es labprāt iegrieztos, bet šobrīd nekādi nevaru. Man tūlīt jādodas uz sapulci ja tā padomā, es jau laikam kavēju… Ko tu gribēji teikt? Hmm, jā, jā, ļoti savādi. Varbūt vēlāk… Labi, pamēģināšu. Uz tikšanos. Viņš nolika klausuli. Man jāiet, Paiperes jaunkundz. Stāstu par Bostonas aplenkumu pabeigšu vēlāk un nosūtīšu jums ar velnēnu. Vajadzētu nodrukāt līdz vakaram. Tagad viņš jau bija piecēlies kājās un meta papīrus portfelī. Vai tev vajadzīga vēl kāda informācija, Bartimaj? Tikai nesāc aizbildināties vai činkstēt, man nudien nav laika.
Kitija grieza zobus. Kā ar aizmuguri? Ja es atrodu Hopkinsu, viņam pie rokas noteikti būs kas vairāk par velnēnu.
-Viņš ir tikai zinātnieks, Bartimaj. Bet, pat ja viņam ir nopietna aizsardzība, tev taču nav jāiesaistās konfliktā. Es jebkurā laikā varu nosūtīt tev palīgā Kormokodrānu un pārējos, un arī Ferēras jaunkundzei ir pietiekami daudz policistu un džinu. Ziņo man, tikko dabū kādu informāciju. Tu drīksti atgriezties, tiklīdz esi uzzinājis jebko noderīgu.
-Kur?
- Pēcpusdien Vestminsteras zālē, vakarā Ričmondā pie Devro. Naktī manā mājā. Burvis aizvēra portfeli. Viņš bija gatavs doties projām.
- Kur šo Dženkinsu meklēt?
- Iekšlietu ministrijā, Vaitholā sešpadsmit. Biroji ir ēkas aizmugurē. Viņš ir sīks, sarkanmatains kverplis. Vai gribi sacīt vēl ko?
- Diez vai tu gribētu to dzirdēt.
- Noteikti negribētu. Un vēl kas, Bartimaj, burvis sacīja. Esmu devis vārdu tevi atbrīvot, bet tu mani varētu noskaņot vēl labvēlīgāk, ja izbeigtu parādīties šajā izskatā. Viņš paskatījās man acīs pirmo reizi pa ilgiem laikiem. Padomā par to. Mandrāks pavicināja roku. Saites, kas mani turēja aplī, attinās un atbrīvoja mani, uzmetot augstu plašajā pasaulē.
artimajs: citā vārdā Šakrs al Džins, viņu piemin Prokopijs un Mikelots. Seno laiku džins ar izcilu atjautību un spēku. Pirmo reizi reģistrēts Urukā, vēlāk Jeruzalemē. Cīnījies kaujā pret asīriešiem pie Al-Arišas. Pazīstamākie saimnieki Gilgamešs, Zālamans, Zarbustibāls. Hēraklijs, Hauzers.
Bartimaja pārējie vārdi: N'gorso, Neho, Rekits.
Iedalījums: 6, bīstams. Joprojām pieejams.
Kitija nolaida grāmatu klēpī un palūkojās ārā pa autobusa logu. Pa pilsētu vijās burvju valdības pierādījumi. Starp vienkāršajiem gājējiem soļoja Nakts policijas vilki, uz katra stūra mirdzēja novērošanas lodes un gaisā ik pa laikam aizlidoja mazi, ātri punktiņi. Cilvēki steidzās savās ikdienas gaitās, acis nodūruši. Kitija nopūtās. Pat tagad, kad lielākā daļa armijas bija Amerikā, valdības spēks joprojām bija pārāk liels, pārāk acīmredzams, lai tam pretotos. Vienkāršie iedzīvotāji vieni paši neko nespētu. Viņiem bija vajadzīga palīdzība.
4 Meitene atkal ieskatījās Trismegista rokasgrāmatā, samiedza acis un vēlreiz rūpīgi pārlasīja smalko rakstu. Neho un Rekita vārdi viņai bija sveši, bet pārējie šķita jau reiz dzirdēti. Tālāk saimnieku vārdi. Lai gan nebija īsti zināms, kā izskatījās Gilgamešs un Zālamans, tomēr bija skaidrs, ka viņi bija pieaugušie. Hēraklijs bija imperators un karavadonis. Un viņa bija atradusi
ziņas par Zarbustibālu kādā no Arābijas burvju sarakstiem šis austrumnieks bija slavens abpus Sarkanajai jūrai ar savu līko degunu un daudzajām kārpām. Hauzers bija jauns, bet ziemeļnieks ar gaišu ādu un vasarraibumains to viņa bija redzējusi kādā no Butona kunga grāmatām. Neviens no viņiem nevarēja būt tas tumšādainais, tumšmatainais zēns, kura izskatā Bartimajs tik labprāt parādījās.
Kitija papurināja galvu, aizvēra grāmatu un iemeta to somā. Viņa acīmredzot tikai velti tērēja laiku. Viņai jāaizmirst Bartimajs un jāturpina vingrināties Izsaukšanā.
Pusdienlaiks bija beidzies, un autobuss bija pilns, jo visi devās atpakaļ uz darbu. Daži sarunājās pieklusinātās balsīs, bet tie, kas bija vairāk noguruši, vienkārši snauda. Vīrietis Kitijai pretī lasīja Patiesos kara stāstus pamfletu, ko Informācijas ministrija izplatīja, lai sniegtu ziņas par kara gaitu. Pamfleta pirmo lapu rotāja kokgriezuma attēls. Tajā bija attēlots britu karavīrs, kas skrien augšup pa kalnu, rokā satvēris durkli. Viņš atgādināja cēlu, varonīgu klasiskā laikmeta statuju. Kalnā stāvēja amerikāņu dumpinieks, kura seju izķēmoja bailes, naids un citas nepatīkamas emocijas, mugurā šim svešzemniekam bija senlaicīgs, sievišķīgs apmetnis. Viņš bija pacēlis rokas kā aizsargājoties, un viņam blakus sēdēja kāds no zemākajiem dēmoniem, kas atdarināja saimnieka kustības. Tā seja bija saviebta un ļauna, un tam mugurā bija tādas pašas drēbes kā burvim. Britu karavīram dēmonu nebija. Paraksts zem bildes vēstīja: "Vēl viens triumfs Bostonā".
