Kopš tā laika pasīvā nepatika pret burvjiem un karu sāka kļūt arvien lielāka. Tas sākās ar pāris nesaistītām epizodēm, īslaicīgiem pretošanās uzliesmojumiem, ko burvji izskaidroja kā vienkāršus vietēja rakstura negadījumus. Kādā pilsētā māte izteica savu protestu, iemetot karavīru vervēšanas punkta logā akmeni; kaut kur citur strādnieki nolika darbarīkus un atteicās strādāt par tik niecīgu atalgojumu. Trīs tirgotāji novietoja kravas automobili, kas bija piekrauts ar vērtīgām precēm zeltītām auzām, smalkiem miltiem un gardu šķiņķi -, uz Vaitholas ceļa un, aplējuši ar eļļu, aizdedzināja, liekot dūmu mākonim pacelties līdz debesīm. Kāds zemāka līmeņa burvis no austrumu kolonijas, kuru ilgie kalpošanas gadi bija padarījuši mazliet neprātīgu, kliegdams ieskrēja Kara ministrijā ar Elementu lodi rokā viņš to nekavējoties iedarbināja un gāja bojā, sev līdzi nebūtībā aizraujot arī divus jaunus sekretārus.
Lai gan neviens no šiem incidentiem nebija tik dramatisks kā nesenā Divāla sazvērestība vai Pretošanās kustības veiktie uzbrukumi, tie tomēr iespiedās vienkāršo iedzīvotāju atmiņā. Par spīti Mandrāka kunga un Informācijas ministrijas pūlēm, šos notikumus bez mitas apsprieda tirgū, darbavietās, krogos un kafejnīcās, līdz tie savijās vienā lielā stāstā, kas kļuva par pamudinājumu protestam pret burvju impērijas valdību.
Tomēr šī pretošanās bija vāja, un Kitija, kas savulaik bija mēģinājusi pati ierosināt sacelšanos pret valdošo režīmu, nemaz nešaubījās, kā tā beigsies. Katru vakaru, strādājot Vardes krogā, viņa dzirdēja cilvēkus izsakām vēlmi organizēt streikus un demonstrācijas, bet nedzirdēja nevienu priekšlikumu par to, kā pasargāt sacelšanās dalībniekus no dēmonu uzbrukumiem. Jā, dažiem cilvēkiem piemita pretošanās spējas, tādas pašas kā viņai, bet ar to nepietika. Bija vajadzīgi spēcīgi sabiedrotie.
Kitija izkāpa no autobusa klusā šķērsielā pie Oksfordas ielas. Uzlikusi plecā somu, viņa devās uz divus kvartālus attālo Londonas bibliotēku.
Durvju sargs meiteni jau bija bieži redzējis, gan vienu pašu, gan kopā ar Butona kungu. Tomēr viņš tik un tā neatņēma viņas sveicienu, pastiepa roku pēc caurlaides un to rūpīgi nopētīja. Neteicis ne vārda, vīrietis ļāva meitenei iet tālāk. Kitija pasmaidīja un iegāja priekšnamā.
Bibliotēka bija izpletusies pa pieciem stāviem triju māju platumā. Lai gan vienkāršajiem iedzīvotājiem ieeja šeit bija liegta, bibliotēkā atradās ne tikai ar maģiju saistīti teksti, te glabājās visas grāmatas, ko valdība uzskatīja par bīstamām vai musinošām. Tur bija vēstures, matemātikas un astronomijas grāmatas, kā arī daiļliteratūra, kas tikusi aizliegta kopš Gledstona laika. Retam burvim no valdības bija laiks apmeklēt bibliotēku, bet Butona kungs, kuram interesēja dažādi vēsturiski teksti, bieži sūtīja Kitiju uz šejieni.
Kā jau parasti, bibliotēka bija gandrīz tukša. Kitija ieskatījās alkovos abpus marmora kāpnēm vienā no tiem pēcpusdienas saulē sēdēja divi pavecāki vīri. Viens no viņiem lasīja avīzi, otrs bija nepārprotami aizmidzis. Nedaudz tālāk jauna sieviete slaucīja grīdu. Slota švīkstēja, un gaisā uzvirmoja putekļu mākoņi, aizvirpuļojot no vienas gaiteņa sienas līdz otrai.
Kitijai līdzi bija saraksts ar Butona kungam vajadzīgajām grāmatām, bet meitene bija nolēmusi kaut ko izpētīt arī uz savu roku. Pēc divu gadu regulāriem apmeklējumiem viņa te visu labi pārzināja-. Meitene drīz vien bija nonākusi nomaļā otrā stāva gaitenī, Dēmonoloģijas nodaļā.
Neho, Rekits… Kitija nezināja senās valodas, tāpēc nesaprata arī, pie kuras kultūras šo vārdu meklēt. Babilonija? Asīrija? Intuīcija lika paskatīties Ēģiptē. Viņa apskatīja vairākus dēmonu sarakstus melnā ādas iesējumā, dzeltenās lapas klāja vārdi smalkā rakstā. Pēc pusstundu ilgiem meklējumiem viņa vēl nebija neko atradusi. Palūkojusies bibliotēkas katalogā, Kitija beidzot nonāca nelielā telpā pie loga, kur atradās zvilnis ar purpurkrāsas spilveniem. Meitene tur apsēdās ar vairākiem specializētiem Ēģiptes almanahiem rokās un sāka meklēt. Vienā no vārdnīcām viņa atrada šādu ziņu:
Rekits: (tulk: ķīvīte) ēģiptiešiem šis putns simbolizē verdzību, bieži parādās kapeņu zīmējumos un burvju pierakstītajos hieroglifos. Dēmoni ar šo pavārdu sastopami Agrajā, Vidējā un Vēlajā periodā.
Dēmoni… mulsinoši. Tomēr viņa atzīmēja šo lappusi. Bartimajs ir strādājis Ēģiptē un vismaz kādu laiku bijis pazīstams kā Rekits. Kitija iedomājās šo tēlu tumšādainu, slaidu zēnu ar vienkāršu, baltu tuniku. Tās niecīgās zināšanas, kas Kitijai bija par ēģiptiešiem, tomēr ļāva spriest, ka viņa varētu būt džinam uz pēdām.
