Meitene te pavadīja vēl vienu stundu, rūpīgi šķirstot putekļainās lappuses. Dažas no grāmatām bija sarakstītas svešvalodās, citās valoda bija tik sarežģīta, ka meitene nesaprata teikumu jēgu. Citas bija biedējoši biezas. Tajās bija saraksti ar faraonu, karavadoņu un Ra priesteru vārdiem, tabulas, kurās iekļauti Izsaukšanas vārdi, ieraksti par nezināmiem dēmoniem, kas izpildījuši neinteresantus, ikdienišķus uzdevumus. Tā bija garlaicīga nodarbe, un Kitija ik pa brīdim aizsnaudās. Vienreiz viņu pamodināja policijas sirēnas, citreiz kliedzieni blakusielā, bet pēdējo reizi viņu no miega piecēla vecais kungs, kas blakusistabā skaļi nošņauca degunu un pāršķīra grāmatas lapu.
Rudens saule iespīdēja bibliotēkas logos. Kitija ieskatījās pulkstenī. Piecpadsmit pāri četriem. Bibliotēku drīz slēgs, un viņa pat vēl nebija atradusi Butona kungam vajadzīgās grāmatas. Un pēc trim stundām viņai jābūt darbā. Bija paredzams aizņemts vakars, un kroga īpašnieks Džordžs Fokss bija ļoti punktuāls. Meitene atšķīra nākamo sējumu. Vēl tikai piecas minūtes, un tad…
Kitija samirkšķināja acis. Te nu tas bija. Astoņas lappuses garš saraksts ar dēmoniem, sakārtots alfabēta secībā. Tātad… Kitija steigšus to pārlūkoja. Pemoss, Pairi, Penrenutets, Ramoss… ahā, Rekits. Veseli trīs.
Rekits (1): ifrīts. Sneferu (4. dinastija) kalps. Slavens ar savu ļauno dabu. Nogalināts Kartumā.
Rekits (2): džins. Kvišoga pavārds. Tēbu Nekropoles (18. dinastija) sargs. Piemīt dažas patoloģiskas tieksmes.
Rekits (3): džins. Saukts arī par Nektanebo vai Neho. Enerģisks, bet neuzticams. Kalpojis Aleksandrijas Ptolemajam (apmēram 120. gadā p.m.ē.).
Bez šaubām, trešais. Tas bija tikai sākums, bet Kitija jutās kā spārnos. Jauns saimnieks, jaunas iespējas… Ptolemaja vārds viņai bija pazīstams. Butona kungs to bija pieminējis, varēja būt, ka viņam pat ir grāmatas, ko šis ēģiptietis sarakstījis. Ptolemajs. Kitija prātoja, vai spētu sameklēt vajadzīgo grāmatu Butona kunga plauktos.
Kitija drudžaini norakstīja jauniegūto informāciju piezīmju kladē, aplika tai gumiju un iemeta nodriskātajā somā. Viņa sakrāmēja grāmatas kaudzē, pasita padusē un nolika atpakaļ plauktā. To izdarījusi, viņa izdzirdēja gaitenī zvanu. Bibliotēku gatavojās slēgt. Un viņa vēl nebija paņēmusi Butona kungam vajadzīgās grāmatas.
Bija laiks kustēties. Bet Kitija, skrienot pa gaiteni, juta zināmu triumfu. Labāk piesargies, Bartimaj, viņa skrienot domāja. Piesargies… jo es tev tuvojos.
Pēcpusdienas sanāksme bija vēl nelietderīgāka, nekā Džons Mandrāks bija domājis. Tā notika Vestminsteras statuju zālē tā bija neregulāras formas telpa, celta no pelēkrozā akmens bluķiem, ar augstām viduslaiku stila velvēm un bieziem persiešu paklājiem uz grīdas. Nišās pie logiem atradās dučiem pagātnes dižo burvju statuju dabiskā lielumā. Pašā galā bargs un noraidošs stāvēja Gledstons, bet viņam pretī plīvojošā apmetnī viņa lielākais ienaidnieks Dizraeli. Te bija attēloti visi impērijas premjerministri kopā ar citiem dižiem burvjiem. Ne visās nišās jau bija statujas, bet Devro kungs bija pavēlējis tukšās aizpildīt ar ziedu kompozīcijām. Burvji sačukstējās, ka tukšās ailes atgādina premjerministram par to, ka arī viņš pats ir mirstīgs.
Pie griestiem mirdzēja apaļas lampas, izgaismojot istabas vidū apaļo, spoži nopulēto ozolkoka galdu, pie kura sēdēja Padome impērijas vadošie burvji -, rotaļādamies ar pildspalvām un minerālūdens pudelēm.
Devro kungs speciāli bija pasūtījis sēdēm apaļu galdu. Tā neradās sajūta, ka kāds būtu pretstatīts citiem, un neviens neizcēlās, sēžot galda galā. Dīvainā kārtā šī politika nebija ņemta vērā, izgatavojot pašam Devro paredzēto milzīgo, apzeltīto krēslu, kam visapkārt bija izgrebti ķerubi. Kara ministrs Mortensena kungs bija sekojis premjerministra piemēram un pasūtījis sev sarkankoka sēdekli. Bet iekšlietu ministrs Kolinsa kungs, negribēdams palikt ēnā, bija sev darinājis tronim līdzīgu krēslu, kas bija apvilkts ar zaļu brokātu. Un tā tālāk. Vienīgi Džons Mandrāks un viņa bijusī meistare Džesika Vaitvela bija paturējuši savus krēslus tādus, kādi tie bija.
Tāpat arī katra krēsla atrašanās vieta bija izcīnīta ilgā un grūtā cīņā un atspoguļoja patieso stāvokli Padomē. Devro kungam abās pusēs sēdēja viņa favorīti informācijas ministrs Džons Mandrāks un Džeina Ferēra no policijas. Ferērai blakus sēdēja Vaitvelas jaunkundze un Kolinsa kungs, kuram pret karu bija skeptiska attieksme. Mandrākam blakus sēdēja Mortensena kungs un Malbindi jaunkundze no Ārlietu ministrijas valdība šobrīd sekoja viņu izstrādātajai stratēģijai.
Sapulce sākās ar reklāmas paziņojumu. No blakusistabas izripoja milzīga kristāla lode uz platformas. To vilka velnēnu bars, ko vadīja foliots ar astru pātagu rokā. Kad viņi bija nonākuši līdz galdam, foliots nokliedzās, noplīkšķināja pātagu, un visi velnēni cits pēc cita izgaisa dūmu mākoņos. Kristāla lode iezaigojās rozā, tad oranža. Tās vidū parādījās paziņojuma dēlis un uz tā smaidoša seja.
