Karls Mortensens, kara ministrs, joprojām turpināja savu ziņojumu. Viņš ilgu laiku bija pie teikšanas valstī tieši viņš uzstāja, ka jāuzsāk karš Amerikā, un tieši pēc viņa stratēģijas valsts šobrīd vadījās. Mortensena gaišie mati joprojām bija gari (viņš nebija sekojis modei un apgriezis tos īsus), un viņš joprojām pārliecinoši runāja par gaidāmo uzvaru. Tomēr ministra nagi bija bailēs apgrauzti, un pārējie Padomes locekļi lūkojās uz šo vīru ar plēsoņas acīm.
- Mums visiem jāpaliek uzticīgiem savam uzdevumam, viņš sacīja. Pienācis izšķirīgs laiks. Dumpinieki jau gandrīz iztērējuši savus spēkus, bet mēs pat neesam izpētījuši visus savus resursus. Mēs varam noturēties Amerikā vēl vismaz gadu.
Devro kungs sagrozījās savā zeltītajā krēslā, uzlika roku vienam ķerubam uz galvas un klusi ierunājās: Ja mums jākaro vēl gadu, tad nākamgad mēs tevi pie šī galda vairs neredzēsim, Kari. Un premjerministrs nopētīja savu padoto zem puspievērtiem plakstiņiem. Ja nu vienīgi kā telpas rotājumu.
Kolinsa kungs ieķiķinājās, Ferēras jaunkundze auksti pasmaidīja, bet Mandrāks cītīgi pētīja pildspalvu.
Mortensena kungs bija nobālējis, bet izturēja premjerministra skatienu. Bet tas mums, protams, nebūs nepieciešams. Šādu piemēru es izmantoju tikai ilustrācijai.
- Gads, seši mēneši vai sešas nedēļas tas ir viss viens, Vaitvelas jaunkundze nikni ierunājās. Pa šo laiku mūsu ienaidnieki Eiropā gūst virsroku. Visur runā par sacelšanos. Impērija ir briesmās!
Mortensens saviebās. Jūs pārspīlējat.
Devro pievērsās Vaitvelai. Kāds ir jūsu ziņojums, Džesika?
- Paldies Rupert, viņa pielieca galvu. Mūsu pašu zemē vakarnakt notikuši trīs savā starpā nesaistīti uzbrukumi.
Policijas vilki iznicināja holandiešu spiegu bandu Norfolkas krastā. Tikmēr Kolinsa džins atvairīja gaisa uzbrukumu virs Sauthemptonas pēc mūsu domām, tie bija dēmoni no Spānijas, vai ne, Brūs?
Kolinsa kungs pamāja. Dēmoniem mugurā bija oranži un dzelteni krekli, uz kuriem bija attēlotas Aragona rokas. Viņi lēja pār pilsētu uguns lietu.
- Pa to laiku cita dēmonu banda iebruka Keritā, Vaitvelas jaunkundze turpināja. Ar to laikam tika galā Mandrāks. Viņa nošņaukājās.
- Jā, Džons mierīgi atteica. Ienaidnieki tika iznīcināti, diemžēl netika noskaidrots, no kurienes viņi nākuši.
- Žēl, Vaitvela ar pirkstiem bungoja pa galdu. Tomēr problēma paliek visā Eiropā uzliesmo sacelšanās, un mūsu galveno spēku nav šeit, lai to apturētu.
Devro kungs pamāja. Jā, jā. Vai vēl kāds vēlētos saldumus? Viņš palūkojās apkārt. Nē? Es gan. Viņš noklepojās. Nez no kurienes parādījās gara, pelēka ēna, kas nolika premjerministram priekšā zeltītu šķīvi ar pīrāgiem un smalkmaizītēm. Ēna atkal nozuda. Devro paņēma vienu virtuli. Mmm, cik gards. Džeina, lūdzu, sniedz mums ieskatu par situāciju valstī.
Ferēras jaunkundze iztaisnoja muguru un pagriezās pret pārējiem vislabākajā leņķī. Patiesību sakot, tā ir draudīga. Ne tikai tāpēc, ka šeit ierodas ārzemju dēmoni, ar kuriem jātiek galā. Arī tāpēc, ka vienkāršo ļaužu vidū vērojama neapmierinātība. Izskatās, ka arvien vairāk cilvēku spēj pretoties maģijas iedarbībai. Viņi redz cauri dēmonu ilūzijām, pamana mūsu spiegus… Visur notiek streiki un demonstrācijas. Manuprāt, tas ir vēl svarīgāk par karu.
Premjerministrs noslaucīja no lūpām cukuru. Džeina, mēs nedrīkstam novērsties no galvenā. Ar vienkāršajiem ļaudīm mēs tiksim galā vienmēr. Viņi ir tik nemierīgi tikai kara dēļ. Viņš zīmīgi palūkojās uz Mortensena kungu.
Ferēras jaunkundze piekrītoši pamāja. Ja tāds ir jūsu lēmums, ser.
Devro kungs uzsita ar roku pa galdu. Protams, ir! Un vēl es izlemju, ka tagad mums pienākas neliels pārtraukums. Lūdzu, visiem kafiju un maizītes!
Ēna atkal parādījās, un ministri negribīgi ķērās pie kafijas krūzēm un saldumiem. Mandrāks noliecās pār savu krūzi un atkal palūkojās uz Džeinu. Padomē viņi bija sabiedrotie pārējie viņiem neuzticējās, Devro viņus atbalstīja, tāpēc abiem nekas cits neatlika kā sadarboties. Bet tas neko daudz nenozīmēja. Šāda savienība varēja izjukt vienā mirklī. Jaunais burvis vēl joprojām prātā nespēja savienot šīs jaunkundzes nežēlību ar personības valdzinājumu. Viņš saviebās. Patiesībā jau Džons ticēja burvju valdībai un tās likumu taisnīgumam. Tomēr brīžos, kad Mandrāks redzēja, kā darbojas tādi cilvēki kā Ferēra, viņš jutās neveikli un vairs nebija tik drošs par savu pārliecību. Tomēr Džeina tik un tā bija ļoti skaista.
Atklāti sakot, visi Padomes locekļi lika viņam justies neveikli. Bija vajadzīgs milzīgs iekšējais spēks, lai noturētu savas pozīcijas šajā kompānijā. No visiem klātesošajiem staroja ambiciozitāte, spēks, gudrība un viltus, un neviens nekad nerīkojās pretēji savām interesēm. Un viņam bija jādara tāpat, lai izdzīvotu.
Var jau būt, ka tā tam jābūt. Vai viņš kādreiz bija saticis cilvēku, kas rīkojās pretēji savām interesēm? Džonam acu priekšā nostājās Kitijas seja. Muļķības! Tā mežonīgā, vardarbīgā nodevēja! Piemīlīga seja, gari, tumši mati. Vienkārši smieklīgi! Tā meitene jau sen ir mirusi. Jaunais burvis pašūpoja galvu.
