Un kādreiz sen, sen atpakaļ viņam zīmēšanas stundas pasniedza skolotāja Lutiēnas jaunkundze. Cik savādi, viņš vairs nespēja precīzi atcerēties viņas seju.
Vai tu mani nedzirdēji, Džon? Devro balss atskanēja Mandrākam pie pašas auss. Viņš sajuta cukura druskas nobirstam aiz apkakles. Mēs pārrunājam mūsu pozīcijas Eiropā, un es jautāju tavu viedokli.
Mandrāks iztaisnojās. Atvainojiet, ser. Mani aģenti ziņo, ka Itālijā joprojām nerimst nemieri. Romā laiku pa laikam uzliesmo dumpis. Bet tas nav mans lauciņš.
Ierunājās aizsardzības ministre Džesika Vaitvela. Toties tas ir manējais. Itālijā, Fancijā, Spānijā un citās dienvidu zemēs visur notiek tas pats. Mūsu spēki ir par vājiem. Un kāds ir rezultāts? Nemieri un dumpji. Katrs nelietis zem šīs saules uzskata, ka drīkst mums uzbrukt. Vēl nebūs pagājis mēnfesis, un mums jau būs jācīnās vismaz ducī valstu.
- Nav īstais brīdis pārspīlēt, Džesika, Mortensens skarbi sacīja.
- Pārspīlēt? Džesika uzsita pa galdu ar kaulaino roku un pielēca kājās. Šī ir plašākā masu sacelšanās kopš 1914. gada! Un kur ir mūsu karaspēki? Tūkstošiem jūdžu attālumā! Es jums saku, ka mēs zaudēsim Eiropu, ja tūlīt pat kaut kas netiks darīts lietas labā.
Tagad arī Mortensens pacēla balsi. Un jums laikam ir padomā labs risinājums, vai ne?
- Protams, ir. Mums jāatsauc karaspēki no Amerikas.
- Ko? Mortensens pārskaities pagriezās pret premjerministru. Vai jūs dzirdējāt, Rupert? Tā ir skaidra nepakļaušanās, kas robežojas ar nodevību!
Ap Džesikas Vaitvelas sažņaugto dūri uzvirmoja pelēkzils mirdzums, gaiss dūca. Viņas balss pēkšņi bija kļuvusi pavisam klusa. Vai jūs nebūtu tik laipns un neatkārtotu, Kari?
Kara ministrs palika sēžam kā pārakmeņojies, ar rokām satvēris krēsla paročus, acīm šaudoties. Beidzot viņš sašļuka. Mirdzums ap Vaitvelas roku uzdzirkstīja un nodzisa. Viņa pagaidīja vēl pāris sekunžu un tad ar uzvarētājas grāciju apsēdās.
Pārējie ministri vai nu smīkņāja, vai rauca pieres atkarībā no tā, kura pusē viņi bija. Devro kungs uzmanīgi pētīja nagus un izskatījās garlaikots.
Džons Mandrāks piecēlās. Nebūdams ne Mortensena, ne Vaitvelas pusē, viņš pēkšņi sajuta nepieciešamību iejaukties, riskēt un izrauties no pašreizējās nenoteiktības. Esmu pārliecināts, ka neviens no mūsu cienījamiem ministriem nedomāja otru apvainot un nav arī tik bērnišķīgs, lai apvainotos, viņš iesāka. Viņiem abiem ir taisnība. Džesikas bažām ir pamats, jo situācija Eiropā sāk kļūt nekontrolējama. Karla nevēlēšanās atzīt sakāvi arī ir slavējama. Mēs nevaram pamest Ameriku kriminālo grupējumu varā. Es vēlētos ierosināt kādu risinājumu.
- Kādu? Vaitvela neizskatījās iepriecināta.
- Atsaukt karavīrus no Amerikas nav nekāds risinājums, Mandrāks vēsi turpināja. Tas sūtītu mūsu ienaidniekiem visā pasaulē gluži aplamu vēsti. Bet mums jāpieliek punkts šim konfliktam. Mums nav ne pietiekami daudz dēmonu, ne karavīru, tāpēc vajadzīgs ierocis, kāda nav amerikāņiem. Kaut kas tāds, ko viņi nespētu uzveikt. Vienkārši. Mums jāliek lietā Gledstona zizlis.
- Neiespējami!
- Cik muļķīga doma!
- Nekādā gadījumā!
Kad troksnis norima, Mandrāks atkal ierunājās. Es diemžēl nesapratu jūsu iebildumus.
Karls Mortensens atmeta ar roku. Zizlis nav pārbaudīts.
- Tas ir grūti kontrolējams, piebilda Malbindi.
- Ļoti bīstams maģiskais priekšmets, Džesika Vaitvela nošņācās.
- Tur jau tā lieta, Mandrāks sacīja. Ar šo zizli Gledstons iekaroja Eiropu. Tas pats notiks Bostonā. Mūsu draugi Parīzē un Romā par to padzirdēs un atkal nolīdīs pagrīdē. Problēmas atrisinātas. Tiklīdz zizlis nokļūs pāri okeānam, mēs sakausim amerikāņus nedēļas laikā. Kāpēc turēt zizli aiz atslēgas, ja tas var atrisināt visas mūsu grūtības?
- Tāpēc, kāda skarba balss noteica, ka es tā saku. Un mans vārds ir likums.
Mandrāks pagriezās pret premjerministru, kas bija piecēlies kājās. Devro seja pēkšņi bija ieguvusi skarbākus vaibstus, tā vairs nešķita ļengana un neizlēmīga. Acis stīvi raudzījās uz priekšu. Arī jūs taču šorīt saņēmāt ziņu, Mandrāk, viņš sacīja, ka zizlis, tāpat kā pārējie vērtīgie priekšmeti, tiek ieslēgts dārgumu glabātavā šajā pašā mājā un tos sargā augsta līmeņa maģija. Tie netiks izmantoti. Vai sapratāt?
Mandrāks vilcinājās. Viņš gribēja pastāvēt uz savu, bet tad atcerējās Harknetas kundzes likteni. Protams, ser, viņš iesāka, bet kāpēc…
- Kāpēc? premjerministra seja pēkšņi atdzīvojās, acis iedegās. -Jums nav jāmeklē nekādi izskaidrojumi, Mandrāk! Ziniet savu vietu un nemēģiniet destabilizēt Padomes darbu ar savām muļķīgajām idejām. Tagad paklusējiet un nākamreiz rūpīgāk pārdomājiet, ko sakāt. Un esiet piesardzīgāks, citādi man būs jādomā, ka arī jūs plānojat sazvērestību. Premjerministrs novērsās. Mortensen, atnesiet kartes. Mums jāzina, kādas šobrīd ir mūsu pozīcijas. Cik saprotu, esam iedzinuši dumpiniekus purvainā apvidū…
- Tas bija pārāk strauji, Džeina pačukstēja, kad pēc stundas viņi visi devās prom no sanāksmes. Tas, kas rīkotos ar zizli, būtu varenākais cilvēks valstī. Devro baidās no tā, ko tādā gadījumā šis cilvēks izdarītu ar viņu.
