Algotnis straujā solī devās turp. Viņš šķērsoja tiltiņu, zābakiem rībinot koka dēļus. Es pamanīju verandā tumšu stāvu, virs kura galvas augstākajos plānos bija saskatāmas vērīgas būtnes.
Laiks kļūt piesardzīgam. Šādā izskatā mani pamanītu pat visdumjākais velnēns. Tomēr es izdomāju, kā varētu piekļūt pietiekami tuvu, lai visu novērotu un dzirdētu. Pie saliņas stiepās niedru gulta, gluži kā radīta slēpnim. Ķirzaka atlaidās no zābaka un ielēca niedrēs. Pēc pāris sāpīgām pārvērtību sekundēm uz saliņu peldēja zaļa čūska.
Es dzirdēju algotņa balsi klusu un cieņas pilnu: Hopkinsa kungs.
Čūska aptinās ap nolūzušu koka zaru, kas slējās ārā no ūdens, un palūkojās uz verandu. Algotnim blakus stāvēja otrs vīrs sīks, nolaistiem pleciem un iedrošinādams uzsita bārdainim pa plecu. Es sasprindzināju skatienu un uz mirkli saskatīju viņa seju: tā bija vienkārša, pareiza un grūti iegaumējama. Kāpēc tad viņa izskatā bija kaut kas tāds, kas lika man nepatikā nodrebēt?
Vīrieši devās prom no verandas un ārpus mana redzesloka. Čūska nolamājās un eleganti aizslīdēja pa niedrēm. Vēl mazliet… Ja vien es sadzirdētu, ko Hopkinss saka, ja man būtu kaut mazākā nojausma…
Niedres pašķīrās, un nez no kurienes parādījās piecas pelēkas ēnas. Desmit garas kājas saliecās un lēca. Tas viss notika bez skaņas vienu brīdi es biju ezerā viens pats, un tad pēkšņi man apkārt bija pieci gārņi, asajiem knābjiem klabot, sarkanajām acīm gailot. Viņi sastājās man visapkārt, nogriežot jebkādu bēgšanas ceļu, ar nagiem un knābjiem cenšoties aizsniegt nabaga čūsku. Es saritinājos un pēkšņi ieniru, bet gārņi bija ātrāki viens satvēra mani aiz astes, otrs nedaudz zem galvas. Viņi savicināja spārnus un uzlidoja gaisā, nesdami mani pa gaisu kā tādu tārpu.
Es aplūkoju savus sāncenšus visos septiņos plānos: visi pieci bija folioti. Parastos apstākļos es būtu izrotājis pilsētu ar viņu spalvām, bet pašlaik vienīgais, ko varēju darīt, bija mēģināt izrauties brīvībā. Jutu, ka mana būtība sāk sairt.
Es cīnījos, grozījos un locījos, spļāvu indi pa labi un kreisi. Niknumā pieliku vēl vairāk spēka. Pārvērtos par mazu un slidenu zuti, kas izslīdēja no tvēriena un krita pretī ūdenim.
Viens no gārņiem atpleta knābi un metās man pakaļ.
Tumsa.
Tas nu gan bija apkaunojoši. Es biju aprīts gluži kā tāds velnēns! Man visapkārt vijās svešā būtība. Es jutu, kā tā sāk ēst manējo. [36] [1] Šādos gadījumos jārīkojas ātri, citādi tevi vienkārši absorbē. Vājākām būtnēm nav iespējams pretoties spēcīgākām, un šoreiz tas varēja beigties ātri un bēdīgi.
Man nebija izvēles. Sakopojis visu enerģiju, es raidīju sprādzienu.
Tas bija skaļi un nepatīkami, bet panāca vajadzīgo efektu. Mazi foliota gabaliņi krita lejup no debesīm, un es kritu tiem līdzi kā melna pērle. «,
Pērle iekrita ūdenī. Četri atlikušie gārņi tūlīt pat bija klāt, sarkanajām acīm spīdot, asos knābjus izstiepuši.
Es nogrimu un ierakos tumšajās, biezajās dūņās un sapuvušajās niedru saknēs, kas mani slēpa visos plānos.
Prāts miglojās, es gandrīz zaudēju samaņu. Ja es tagad aizmigtu, viņi mani atrastu. Man jāizbēg, jāatgriežas pie saimnieka. Vajadzēja vēl tikai nedaudz papūlēties, lai tiktu prom.
Visapkārt man nolaidās garas gārņu kājas, milzīgi knābji kā šķēpi šķēla ūdeni. Atskanēja slāpēti lamuvārdi. Mazs, savainots kurkulis lēnām kūlās uz krasta pusi. Sasniedzis ezera vidu, tas pārsita visus augšanas rekordus un kļuva par slimīgu vardi ar stīvām kājām un platu muti. Abinieks lēca prom pa zāli, cik ātri vien spēja.
Es biju pusceļā līdz parka galvenajam ceļam, kad gārņi mani pamanīja. Viens no viņiem noteikti bija lidojis pietiekami augstu. Viņi ar sajūsmas ķērcieniem pacēlās gaisā un metās mani vajāt.
Viens no gārņiem strauji piķēja. Varde lēca sānis, atstājot savu vajātāju ar knābi dziļi zemē.
Tagad es jau biju uz ceļa starp gājējiem. Varde lēca pa labi un pa kreisi, izvairīdamās nokļūt zem kājām, tad no gājēju pleciem uz galvām, no groziem uz bērnu ratiņiem, visu laiku kurkstēdama un bolīdama acis. Vīrieši iekliedzās, sievietes spiedza, bērni sajūsmā noelsās. Aiz manis lidoja gārņi spalvām švīkstot, sarkanajām acīm gailot, redzēdami tikai savu upuri. Viņi sagāza stendus, apvēla vīna mucas, aizspēra pa gaisu suņus. Cilvēki tika pagrūsti malā kā lupatu lelles, pa gaisu lidoja Patieso kara stāstu kaudzes, iekrītot gan izlietajā vīnā, gan ugunskuros.
Bēgle uzlēca uz skatuves, spožajās prožektoru gaismās, pārbiedējot vienu aktrisi tik stipri, ka tā metās klēpī otrai un nogrūda no kājām trešo, kas nogāzās no skatuves kā mirstošais gulbis. Abinieks šāvās ārā pa skatuves durvīm, gārnim sekojot cieši uz pēdām, un atkal parādījās pa otrām, sēžot uz galvas kartona goblinam. Varde uzlēca uz plakāta, pieķērās pie tā un nogaidīja, kamēr gārnis metīsies tai pakaļ. Putns atvēzējās ar knābi un nogāza plakātu, aizlidinādams vardi tālu pa gaisu. Nogurušais abinieks nolaidās netālu no kristāla prizmas, kur sēdēja sagūstītais dēmons.
