Es viņus vēroju. Dženkinss iedzēra malku kafijas, bet neko neteica.
Pēc otras krūzes pastiepās roka liela, ar dīvainām zigzagveida rētām.
Es skatījos, kā šī roka satver kafijas krūzi un paceļ to. Svešinieks nedaudz pielieca galvu, lai iedzertu. Es redzēju platu pieri, līku degunu un īsi apgrieztu, melnu bārdu. Un tad es beidzot sapratu.
Kamēr algotnis dzēra kafiju, es ierāvos dziļāk ēnā.
10 bartimajs
Es pazinu šo vīru. Abas reizes, kad bijām tikušies, mums bija radušās zināmas nesaskaņas, bet mēs darījām, ko varējām, lai atrisinātu tās civilizēti. Bet, vai nu es uzmetu viņam virsū statuju, sviedu ar sprādzienu vai (pēdējoreiz) aizdedzināju šo džentlmeni un noripināju lejup pa kalnu, nelikās, ka viņš kādreiz būtu ievainots. Savukārt viņš abas reizes mani gandrīz nonāvēja ar sudraba ieročiem. Un tagad, kad es biju vārgs kā tikko dzimis bērns, mēs atkal satikāmies. Protams, es nebaidījos no viņa, nē taču! Teiksim tā: es vienkārši biju saprātīgi piesardzīgs.
Viņam kā vienmēr kājās bija seni ādas zābaki, novalkāti un netīri, bet dvesa pēc maģijas. [32] [1] Atšķirībā no mana saimnieka kurpēm, kas vienkārši smirdēja.
Visticamāk, ka tieši pret tām bija atsities mans raidītais pulss. Septiņjūdžu zābaki, kas vienā solī var pieveikt lielus attālumus, mūsdienās sastopami patiešām reti. Kombinējot tos ar šī puiša spējām pretoties maģijai un slepkavas tieksmēm, viņš bija bīstams pretinieks. Labi, ka biju droši paslēpies zem galdauta.
Algotnis izdzēra kafiju vienā malkā [33] [1] Tā bija patiešām karsta. Tam puisim nudien ir iekšas!
un atkal nolaida rētām klāto roku uz galda. Tad viņš ierunājās: Tātad viņi visi ir izvēlējušies? Balss bija pazīstama mierīga, dziļa un pārliecināta.
Dženkinss pamāja. Jā. Un arī viņu velnēni. Cerams, ka ar I u pietiks.
- Vadonis parūpēsies par pārējo.
Aha! Nu tad beidzot viņi ķersies pie lietas! Vadonis! Vai tas hija Hopkinss vai kāds cits? Man galva griezās un dūca, bija grūti koncentrēties. Vajadzētu piekļūt tuvāk. Dūmu strūkliņa nedaudz izvijās no galdapakšas.
Dženkinss iedzēra kafiju. Vai vēlaties, lai ēs vēl kaut ko izdaru, ser?
- Nē, pagaidām ne. Es sameklēšu busiņus.
- Un kā ar ķēdēm un virvēm?
- Arī tās es sadabūšu. Man šajā ziņā ir lielāka pieredze.
Ķēdes! Virves! Busiņi! Salieciet to visu kopā, un ko jūs iegūsiet? Jā, es arī nezinu. Bet izklausījās nelāgi. Es sajūsmā pieritinājos vēl mazliet tuvāk.
- Dodieties mājās, algotnis sacīja. Jūs savu esat paveicis. Es iešu ziņot Hopkinsa kungam. Pasākums uzņem apgriezienus.
- Ja nu man vajadzēs ar viņu sazināties? Vai viņš joprojām ir Vēstniekā?
- Šobrīd jā. Bet jūs drīkstat viņu traucēt tikai ārkārtas gadījumā. Mums nav vajadzīga lieka uzmanība.
Dūmu strūkla zem blakusgaldiņa būtu sajūsmā dejojusi, ja vien nejustos tik stīva. Vēstnieks acīmredzot bija kādas viesnīcas nosaukums. Tas nozīmēja, ka man ir Hopkinsa adrese tieši tas, ko Mandrāks vēlējās. Es jau gandrīz biju brīvs! Varbūt nedaudz noguris, bet nebiju zaudējis ķērienu izsekošanā.
Dženkinss iegrima domās. Runājot par to, ser… tikko atcerējos… šovakar, kad runāju ar Brūksu un Vaitersu, pie mums pielidoja savāda muša. Varbūt tā bija tikai muša, bet…
Algotņa balss skanēja kā pērkons. Vai tiešām? Un ko jūs izdarījāt?
Dženkinss pabīdīja brilles augstāk uz deguna zēns kļuva nervozs, kā jau tas bija labi saprotams. Algotnis bija veselu pēdu garāks par viņu un divreiz būdīgāks. Viņš ar vienu vēzienu varētu salauzt Dženkinsam sprandu. Ep to uzmanīgi nopētīju, bet neko bīstamu nepamanīju, viņš izstomīja.
Protams, nepamanīji! Dūmu strūkliņa zem blakusgalda pasmīnēja.
Un vēl es liku savam velnēnam Trakletam tai sekot un pēc tam ziņot man.
Tas vairs nebija tik labi. Es atkal palīdu zem galda un uzmanīgi nopētīju istabu, pārskatot visus plānus. Iesākumā es neko neredzēju. Bet tad pamanīju, ka pa grīdu lien mazs zirneklītis. Tas uzmanīgi ielūkojās zem katra galda, daudzās acis šaudīdams uz visām pusēm. Es pacēlos augstāk, paslēpos ēnā un gaidīju.
Zirneklītis rāpoja mana galdiņa virzienā. Tas parāpoja garām, tūlīt pat ieraudzīja mani un pacēlās uz pakaļkājām kā trauksmē. Dūmu mākonis metās lejup, apvijās zirneklim īsa cīņa, smalks spiedziens, un tas arī viss.
Tagad dūmu strūkla atkal sakustējās. Sākumā tā vijās lēni, gluži kā pitons pēc krietnas maltītes, bet drīz vien kļuva veiklāka.*[1] Nabaga Traklets būtībā nebija pats gardākais kumoss, un citā situācijā es būtu no tāda atteicies, bet šādā situācijā man bija nepieciešama katra enerģijas deva. Turklāt tas cūka gatavojās mani nosūdzēt.
Es palūkojos atpakaļ. Sazvērnieki šķīrās algotnis cēlās kājās, lai dotos prom, bet Dženkinss palika gaidīt savu velnēnu.**[1] Tas nu gan būs ilgi. Es viņa vietā pasūtītu vēl vienu kafiju.
Bija laiks izlemt.
