Pār pilsētu nolaidās krēsla, bet Dženkinss turpināja ceļu. Viņam bija norunātas vēl trīs tikšanās. Pirmā bija kādā hostelī netālu no Trafalgaras laukuma. Es šoreiz nemēģināju sekot burvim iekšā, bet novēroju pa logu, kā viņš runā ar kādu sievieti, kurai bija ļoti šauras acis un ļoti noplukuši kleita. Pēc tam viņš šķērsoja Konventgārdenu un devās uz Holbornu, kur iegāja kādā nelielā kafijas veikalā. Es atkal saprātīgi turējos.pa gabalu, bet skaidri ievēroju cilvēku, ar ko viņš runāja, pusmūža vīrieti, kura seja līdzinājās zivij. Izskatījās, ka lūpas viņš aizlienējis no mencas. Tāpat kā mana būtība, arī mana atmiņa bija ļoti novājināta. Biju pārliecināts, ka esmu redzējis viņu jau agrāk, bet nekādi nespēju atcerēties, kur.
Šis pasākums mani ieinteresēja. No tā, ko biju noklausījies, bija skaidrs, ka tiek organizēta sazvērestība. Tomēr tās dalībnieki šķita dīvaini nepiemēroti drosmīgai, pārgalvīgai rīcībai. Neviens no viņiem nebija pietiekami spēcīgs vai enerģisks. Drīzāk pretēji. Ja visi Londonas burvji tiktu sapulcināti uz futbola spēli un tiktu izvēlētas komandas, šie te stāvētu pašā tālākajā rindas galā blakus resnīšiem un tūļām. Šī nesaderība bija kliedzoša, bet es nekādi nespēju saprast, ko tas varētu nozīmēt.
Beidzot mēs nonācām pie nošņurkušas kafejnīcas Klākenvelā, un šeit es pirmo reizi pamanīju zināmas pārmaiņas manā izsekojamā objektā. Pirms tam viņš bija straujš, kodolīgs, pat ikdienišķs, bet tagad, pirms doties iekšā, apstājās un pāris reižu dziļi ieelpoja. Dženkinss atglauda matus, sakārtoja kaklasaiti un pat izņēma spogulīti, lai apskatītu pumpu uz zoda. Un tikai tad iegāja kafejnīcā.
Tas nu gan bija interesanti. Tagad acīmredzot viņam priekšā vairs nestāvēja tikšanās ar vienlīdzīgiem vai zemākiem burvjiem. Varbūt tur iekšā viņu gaidīja pats noslēpumainais Hopkinsa kungs? Tas man bija jāuzzina.
Tātad man bija jāsakož zobi un jāpārcieš vēl vienas pārvērtības.
Kafejnīcas durvis bija aizvērtas un logs tāpat. Zem durvīm spīdēja šaura gaismas strēle. Es nopūtos un pārvērtos par dūmu strūkliņu, kas iespraucās zem durvīm.
Mani apņēma kafijas, cigarešu un ceptas gaļas smarža. Dūmu strūkliņa palūrēja visapkārt un tad piesardzīgi pacēlās gaisā. Te viss bija diezgan miglains turklāt arī pēdējā pārvērtība bija padarījusi manu redzi vājāku -, bet es pamanīju Dženkinsu iekārtojamies pie viena no nomaļiem galdiņiem. Tur sēdēja kāds tumšs stāvs.
Dūmu strūkla slīdēja pa istabu, turoties pēc iespējas tuvāk grīdai, riņķojot ap galdu kājām un cilvēku kurpēm. Mani pārņēma dīvaina priekšnojauta, tāpēc sūtīju pa priekšu maģisko pulsu, lai noskaidrotu, vai tur neslēpjas naidīga maģija. [30] [1] Pulss izskatījās kā maza, zilganzaļa lodīte, apmēram marmora spēļu lodītes lielumā, redzama tikai septītajā plānā. Tā ātri aplidoja visu telpu un atgriezās pie sūtītāja. Atgriežoties tā parādīja, kāda līmeņa maģiju ir novērojusi: zilganzaļa nozīmēja, ka viss ir tīrs, dzeltena ka novērota kaut kāda maģija, oranža nozīmēja spēcīgu pretinieku, bet sarkana un indigo krāsa lika nekavējoties pamest šo vietu.
Gaidot pulsa atgriešanos, vēroju Dženkinsa sabiedroto, bet viņš sēdēja pret mani ar muguru, un es nespēju saskatīt detaļas.
Pulss atgriezās tas bija spilgti oranžs, gandrīz sarkans. Es skumji noskatījos, kā tas pazūd. Tātad te bija maģija, turklāt nebūt ne vāja.
Ko darīt? Pametot kafejnīcu, es par Dženkinsa plāniem neko neuzzinātu, bet tas bija vienīgais, kas nodrošinātu man atbrīvošanu. Turklāt, ja noslēpumainā figūra bija Hopkinss, es varētu viņu pēcāk izsekot, ziņot par to Mandrākam un jau pirms saullēkta būt brīvs. Lai arī risks bija liels, man nebija citas iespējas kā vien palikt.
Arī Prāgas sienas taču nevarēja uzbūvēt bez grūtībām.**[1] Nu, vismaz tam velnēnu bataljonam, kas strādāja manā uzraudzībā, tas bija grūts pārbaudījums, kamēr es gulēju šūpuļtīklā un lūkojos zvaigznēs.
Pāris reižu noviļņojoties, dūmu strūkliņa izvijās starp galdiem, arvien vairāk tuvodamās Dženkinsam. Es paslēpos aiz blakusgaldiņa pārklāja un uzmanīgi palūkojos uz Dženkinsu.
Tagad es daudz labāk varēju saskatīt viņa biedru, lai gan viņš joprojām atradās pret mani ar muguru. Svešajam mugurā bija garš mētelis un galvā cepure ar platām malām, kas aizsedza seju.
Dženkinss bija uztraukts. …arī Laims [31] [1] Laims! Tieši to es biju pūlējies atcerēties! Šis vīrs ar zivij līdzīgo seju toreiz piedalījās Siržulauzēja apvērsuma mēģinājumā. Ja viņš tik pēkšņi atgriezies valstī, te noteikti drīz vien kaut kas norisināsies. šorīt atgriezās no Francijas, viņš sacīja. Viņi visi ir gatavi un gaida, kad varēs ķerties pie darba.
Viņš noklepojās. Otrs vīrietis joprojām nerunāja. No viņa plūda dīvaini pazīstama maģiskā aura. Es sasprindzināju atmiņu. Kur gan es viņu agrāk varētu būt saticis?
Strauja kustība aiz mana galdiņa. Dūmu strūkliņa saritinājās un paslēpās, bet satraukumam nebija iemesla. Man garām pagāja viesmīlis, nesdams divas kafijas krūzes. Viņš tās nolika uz Dženkinsa galda un, bez skaņas svilpodams, atkal devās prom.
