Tobrīd es jau vairs nesapratu, kas esmu un ko daru. Patiesībā mana būtība jau sāka sadalīties. Es tik tikko redzēju, man ausīs zvanīja. Es lēcu nedomājot, mainot virzienu pēc katra lēciena un mēģinot izvairīties no vajātājiem.

Skaidrs, ka vienam no maniem vajātājiem pietrūka pacietī­bas, un tas raidīja man pakaļ triecienu. Es palēcu malā nudien neredzēju, kā tas ietriecas prizmā, nedzirdēju, kā šķīst kristāls. Tā nebija mana vaina. Ar mani tam nav nekāda sakara. Es neredzēju, kā melnais dēmons pārsteigumā sarauc uzacis un pastiepj nagaino ķetnu, lai izlauztos brīvībā. Nedzirdēju bries­mīgo pūla kliedzienu, kad dēmons nolēca pārbiedēto cilvēku vidū.

Es par to visu neko nezināju. Jutu tikai to, ka man dzenas pakaļ, ka ar katru lēcienu mana būtība kļūst arvien vārgāka. Es palēnām izdzisu, bet man nebija laika atpūsties, jo uz papēžiem mina vēl straujāka nāve.

<p id="AutBody_0bookmark29">11 kitija</p>

kitijas priekšnieks pacēla skatienu no sofas, uz kuras bija atlaidies tā bija gluži kā saliņa izkaisīto papīru jūrā, un visas papīra lapas bija viņa paša aprakstītas. Zinātnieks košļāja lodīšu pildspalvas galu, uz viņa lūpām bija palikušas zilas svītras. Viņš samirkšķināja acis.

-   Nemaz nedomāju, ka tu šovakar vēl atgriezīsies, Lizij. Man likās, ka tev ir jābūt otrā darbā…

-   Jā, ser, turklāt drīz.

-   Pastāsti, vai tu atradi man Peka Desiderata Curiosal Un kā ar Melanholijas anatomiju? Atceries, man vajadzēja ceturto sējumu.

Kitija jau bija iemācījusies skaisti melot. Atvainojiet, ser, bet es neatradu nevienu nojums vajadzīgajām grāmatām. Bib­liotēku šodien slēdza ātrāk. Ielās bija nekārtības kārtējie vien­kāršo ļaužu protesta gājieni -, un viņi slēdza bibliotēku, pirms es paspēju atrast grāmatas.

Butona kungs nikni izsaucās un iekoda pildspalvā. Kāda nekaunība! Vienkāršie ļaudis atkal protestē, ko? Kas tad būs tālāk? Zirgi atteiksies vilkt ratus un govis dot pienu? Tiem muļ­ķiem būtu jāzina sava vieta. Viņš uzsvēra šo teikumu, sitot ar pildspalvu pa sofas malu. Tad vainīgi palūkojās augšup. Neap­vainojies, Lizij.

-  Nemaz ari ne, ser. Vai jūs man nepateiktu, kas bija Ptole­majs?

Vecais burvis izstaipījās. Ptolemajs bija viens no ievēroja­mākajiem burvjiem. Viņš uzmeta asistentei ašu skatienu. Vai tev pirms promiešanas būs laiks uzvārīt man tēju, Lizij? Kitija neatkāpās. Vai viņš bija ēģiptietis?

-  Jā, lai gan vārds ir grieķisks. Viņš ir no Maķedonijas. Mala­cis, Lizij! Varu derēt, ka to nezina neviens no tiem muļķiem, kas šodien izgāja protestēt.

-   Es gribētu izlasīt kādu no viņa grāmatām, ser.

-   Tas būtu ļoti grūti, jo viņš rakstīja sengrieķu valodā. Manā kolekcijā ir viņa galvenais darbs, to sauc Ptolemaja acs. Šī grā­mata jāizlasa visiem topošajiem burvjiem, jo tajā stāstīts par to, kā atsaukt dēmonus no Citas pasaules. Uzrakstīts ļoti lietišķā stilā. Otra viņa slavenākā grāmata ir Apokrifs, man šķiet, ka tieši to tu man atnesi no Hairnēkas, kad mēs pirmo reizi tikā­mies. Tā ir dīvaina lasāmviela, pilna savādu iedomu… Bet kā būs ar tēju?

-  Tūlīt uzlikšu tējkannu vārīties, Kitija teica. Vai jums ir kādas ziņas par Ptolemaju, ko es varētu izlasīt, kamēr tēja vārās?

-   Tev nu gan ir idejas, meitēn! Jā, tu vari paskatīties Vārdu grāmatā. Tu jau zini, kur tā atrodas.

Kamēr tējkanna burbuļoja uz plīts, Kitija ātri izlasīja vaja­dzīgo nodaļu.

Ptolemajs no Aleksandrijas (apm. 120. g. p. m. ē.)

Bērns burvis, dzimis Ptolemaju dinastijā, Ptolemaja VIII brāļa­dēls, troņprinča (vēlākā Ptolemaja IX) brālēns. Pavadījis savu īso dzīvi Aleksandrijā, strādājis bibliotēkā. Daudz neskaidru detaļu. Būdams brīnumbērns, viņš jau bērnībā ieguva varena burvja slavu. Runā, ka viņa brālēns juties apdraudēts un mēģinājis sarī­kot Ptolemaja noslepkavošanu.

Viņa nāves apstākļi ir neskaidri, bet ir zināms, ka viņš nenodzīvoja līdz lielam vecumam. Viņš miris vai nu vardarbīgā nāvē, vai arī no kādas slimības. Aleksandrijas manuskriptos minēts, ka viņa veselība pēkšņi pasliktinājusies pēc kāda "smaga ceļojuma", lai gan saskaņā ar pārējiem rakstiem viņš nekad nebija pametis pilsētu. Līdz laikam, kad viņa tēvocis gāja bojā un brālēns tika kronēts par jauno valdnieku (116. g. p.m.ē.), Ptolemajs jau bija miris, tāpēc nešķiet, ka viņš būtu nodzīvojis ilgāk par divdesmit gadiem.

Viņa manuskripti glabājās Aleksandrijas bibliotēkā vairāk nekā trīssimt gadus, tos lasīja Tertullināns un citi Romas burvji. Daļa šo darbu tika publicēti Romā kā slavenā Ptolemaja acs. Oriģināli gāja bojā lielajā zemestrīcē un ugunsgrēkā trešajā gadsimtā, izglābtie fragmenti tika apkopoti Apokrifā. Ptolemajs ir ievērojama vēsturiska persona ir pieņemts uzskatīt, ka viņš izgudroja Stoiķa iegriezumu un Moleru vairogu (tos abus lietoja Izsaukšanas laikā līdz pat Lēva dienām), un ļaudis nebeidz runāt par tādām fantastiskām lietām kā Ptolemaja vārti. Viņš jaunībā sasniedza ļoti daudz un, ja būtu nodzīvojis līdz brieduma gadiem, nenoliedzami būtu ierindojies starp varenākajiem burvjiem. DēmOni, ar kuriem viņam bijusi neparasta saikne: Afa t, Rekits jeb Nehoļ, Metiss t, Penrenutets t.

Перейти на страницу:

Похожие книги