Mandrāks bija pavēlējis man atrast Hopkinsu un noskaidrot, ko viņš iecerējis, un es biju paveicis lielu daļu uzdotā. Es varēju doties pie saimnieka, jo biju izdarījis pietiekami daudz, lai viņš mani beidzot atbrīvotu. Bet Mandrāks varētu nesaprast, ka tagad viņa pienākums ir mani atbrīvot. Viņš galu galā jau pirms tam ne vienu reizi vien bija mani sarūgtinājis. Tāpēc labāk būt pilnībā pārliecinātam sagādāt viņam tik pilnīgu informāciju, ka vienīgais, ko viņš varētu darīt, būtu pazemīgi pateikties un sekot man uz pentaklu.
Un tieši šobrīd algotnis devās pie Hopkinsa.
Dūmu strūkliņa zem galda saspringa lēcienam. Nē… vēl ne… beidzot pamanīju zābaku pāri tie bija brūni, veci un novalkāti.
Brīdī, kad tie gāja man garām, es lēcu un atkal pārvērtos.
Algotnis apņēmīgi devās uz durvīm. Viņa mētelis čaukstēja, ieroči šķindēja. Un pie labā zābaka bija pieķērusies maza ķirzaciņa.
Bija iestājusies nakts. Pa attālo ceļu ripoja pāris automašīnu. Gājēju bija maz. Algotnis aizcirta kafejnīcas durvis, pagāja pāris soļu un apstājās. Ķirzaka ieķērās zābakā ar zobiem un nagiem. Es zināju, kas tagad sekos.
Maģiskā vibrācija satricināja manu būtību līdz kaulam. Zābaks, pie kura biju pieķēries, pacēlās un atkal pieskārās zemei, bet šajā īsajā brīdī visa apkārtne iela, gaismas un kafejnīca sagriezās straujā virpulī. Vēl viens solis un pēc tam vēl viens. Gaismas viļņojās, es pamanīju garām slīdošos cilvēkus, sadzirdēju trokšņus, bet nepievērsu tiem uzmanību. Mans vienīgais uzdevums bija noturēties pie septiņjūdžu zābaka, lai tas mani nenomestu savā straujajā gaitā ārpus laika un telpas. Sajūta bija tāda kā Citā pasaulē, un man šis ceļojums pat būtu paticis, ja vien es nesajustu, kā no manas jaunās formas pamazām atdalās mani būtības gabaliņi, krītot mums aiz muguras kā ogles no degoša ugunskura. Lai gan pusdienas mani bija spēcinājušas, es jutu, ka uzturēt redzamu šīs pasaules formu kļūst arvien grūtāk.
Zābaks apstājās. Gaismu mutulis norima, un mēs ieraudzījām citu Londonas kvartālu. Es pagaidīju, kamēr galva vairs nereibs, un palūkojos apkārt.
Mēs bijām vienā no parkiem netālu no Trafalgaras laukuma. Vienkāršie ļaudis te pulcējās, lai atpūstos pēc darba dienas. Varas iestādes to atbalstīja īpaši kopš tā laika, kad karā klājās arvien ļaunāk, un laiku pa laikam pat rīkoja spilgtas un bezgaumīgas svinības, lai radītu iedzīvotājos maldīgu prieka sajūtu.
Parka vidū mirdzēja dižā Stikla pils, brīnumains izgaismotu kupolu un minaretu kopums. Pagatavota no divdesmit tūkstošiem izliektu stikla plākšņu, kq kopā saturēja dzelzs rāmis, uzcelta kara pirmajā gadā un pēc tam piebāzta ar saldumu tirgotavām, karuseļiem, alus bāriem un izklaides skatuvēm. Vienkāršajiem ļaudīm te patika, ko nevarētu teikt par džiniem. Mums nepatika dzelzs.
Parkā bija vēl citi paviljoni, ko izgaismoja velnēnu laternas, kuras karājās kokos. Te ripoja rotaļu automašīnas un vilcieniņi, kas vadāja pasažierus pa parka celiņiem. Pie Sultāna pils iedzērušu vīriešu priekšā dejoja kaislīgas skaistules. [34] [1] Dažas no viņām bija īstas meitenes, bet augstākajos plānos es pamanīju, ka viena bija tikai tukša forma ar cauru vidu, otra bija ņirdzošs foliots, kura dzeloņainos locekļus sedza burvestība.
Gar galveno eju bija novietotas vīna un alus mucas, uz iesmiem virs ugunskura cepās vērši. Algotnis iejuka viņu vidū, tagad iedams kā parasts cilvēks.
Mēs pagājām garām Nodevēju stūrim, kur virs pūļa galvām stikla būrī karājās sagūstītie dumpinieki. Blakus stikla prizmā pirmajā plānā bija redzams briesmīgs, melns dēmons. Tas rūca un lēkāja, kratīdams dūres pret garāmgājējiem. Tālāk bija uzslieta skatuve, turpat varēja redzēt arī plakātu, kas vēstīja, kāda izrāde notiek šovakar Kā tika uzveikta nodevība kolonijā. Aktieri skraidīja pa skatuvi, pūlēdamies attēlot oficiālo versiju par karu Amerikā, izmantodami gumijas zobenus un kartona dēmonus. Visur stāvēja smaidīgas kundzes, kas pasniedza cilvēkiem bezmaksas Patieso kara stāstu eksemplārus. Šādā raibā un trokšņainā vietā nebija iespējams nopietni padomāt un atrast argumentus pret karu. [35] [1] Lielākā daļa šī visa bija Mandrāka nopelns viņš to bija izdomājis līdz pēdējam sīkumam, turklāt liekot lietā to teatralitāti, ko viņš bija aizguvis no sava drauga Mierdara. Ideāls raupjā un maigā apvienojums. Sagūstītais "amerikāņu dēmons" bija īpaši labs, lai gan nenoliedzami to bija izsaucis kāds no mūsu valdības vīriem tieši šim nolūkam.
To visu es jau biju redzējis neskaitāmas reizes. Šobrīd svarīgākais bija cieši turēties pie algotņa, kas bija nogriezies no galvenā ceļa un tagad devās pāri tumšajiem zālājiem uz ezera pusi.
Ezers nebija nekāds īpašais dienā tur tupēja meža pīles, bērni peldējās un brauca ar gumijas laiviņām -, bet naktī tas kļuva tumšs un noslēpumains. Ezera malas klāja ēnainas niedru gultas, un tam pāri, savienojot saliņas, liecās tiltiņi austrumu stilā. Uz vienas šādas saliņas slējās ķīniešu pagoda. Tās priekšā bija izbūvēta koka veranda, kas pacēlās virs ūdens.
